NeoOffice jaunās kvalitātes virsotnes

Ja kāds joprojām nav dzirdējis, kas ir NeoOffice, tad tas ir OpenOffice.org dabiskais Aqua ports OS X videi ar papildus daudzām iespējām, kas nav officiālajā OpenOffice.org izlaidumā. License, protams, paliek GPL.

Lai ari kādas būtu attiecibas starp OpenOffice.org un NeoOffice projektiem (cik dzirdēts, tās esot drusku normalizējušās), jāatzīst, ka NeoOffice koderi kodē, ka klaviatūras kūp laikā, kad visi apkārt tikai diskutē par to, kādā veidā vajadzētu samazināt Microsoft varu biroja programmatūru laukā.

Microsoft Office, daudzu nīstais un daudzu slavinātais, ir neapšaubāms karalis šobrīd PC pasaulē (lai arī OpenOffice.org sāk lēnām iekarot savas pozīcijas), taču uz Mac OS X platformas tā varenība nav tik viennozīmīga. Lai arī manuprāt glītāks (Office 2004 ir jūtami atšķirīgs no jebkura Windows varianta), tas ir daudz neviennozīmīgāks kā viņa PC "brālis". Programmā ir daudz kļūdas, tā bieži uzkaras, ir jūtami lēna, utt. Tādējādi daudzi lietotāji Mac vai nu vispār nelieto tekstu un tabulu veidošanai, vai arī - vismaz uz Intel makiem - lieto aktīvi Parallels vai VMWare, kā ari Crossover Office. Taču tas viss maksā papildus lašus. Turklāt jāpiezīmē, ka OS X versija MS Office lietotājiem izmaksā apmēram 700 Ls (!!), ja protams neesat students vai pasniedzējs.

Man ir ar prieku jāatzīst, ka NeoOffice izstrādātāji ir attaisnojuši uz sevi liktās cerības un programmatūra jau ir sasniegusi nopietnu līmeni, lai to lietotu bez lielas kautrības. Manas nesenās konkrētās problēmas bija ar fontiem un to nepareizu attēlošanu, ja runājām par citām valodām - latviešu, krievu, grieķu, utt. Otra problēma bija ar visādu drazu UI galvenajā logā, kas tagad arī ir izvākta un izskatās labi. Ievada "splash" ekrāns arī izskatās jau jūtami labāk. Rekomendēju visiem Mac lietotājiem notestēt jaunāko (2.1) versiju no www.neooffice.org.

Afganistānas ciemata iedzīvotāji atbild uz BBC lasītāju/klausītāju/skatītāju jautājumiem

Interesantas, cilvēciskas atbildes. Jautājumi arī nav izvēlēti speciāli tie neitrālākie un ir arī asi attiecībā uz ASV un Rietumiem. Savu priekštatu par to, kas notiek Afganistānas iedzīvotāju prātos, šī intervija dod.

Labu ierakstu vasara

Šis gads māksliniekiem ir bijis ļoti veiksmīgs. Ir tapušas daudzas labas, izteiksmīgas filmas, ieraksti, ir izpildīti pārpildīti koncerti (arī mūsu mājās), kas ir izraisījuši lielu sajūsmu. Pat lielajiem kritiķiem ir bijis grūti noturēties.

Šogad vasarā mūzikas ierakstus ir izlaiduši rinda manis iemīļoto mākslinieku. Nedaudz par viņiem, plašākas kritikas (varbūt) sekos vēlāk.

Manic Street Preachers "Send Away The Tigers" - daudz kritizētie, taču arī manuprāt nepelnīti peltie "Know Your Enemy" un "Bloodlines" bija tomēr tāds kā pauzes moments "manisko lūdzēju" biogrāfijā. Varam tagad uzelpot, jo tas nebija beigu sākums. Kāpēc tā varam runāt? Tāpēc ka "Your Love Alone Is Not Enough", "Autumnsong", "Winterlovers", "Second Great Depression", kā arī tituldziesma runā ļoti izteiksmīgi par velsiešu rokeru atgriešanos savā labākajā formā. MSP ir atpakaļ "pie ruļiem", lai parādītu pašreizējiem jaunajiem rokstāriem, kā ir jāraksta, jāspēlē un jādzied roka dziesmas. Viņi izpildīja solīto - teica, ka atgriezīsies pie saknēm - tas ir jūtams, albums būs Guns'n'Roses un citu astoņdesmito gadu roķeru stilā - tas ir ļoti patīkami dzirdams, un galvenais, ka viņi sevi vairs neuztver tik nāvīgi nopietni, kas bija pēdējo trīs albūmu iezīme. Zvaigņu skaits nav jāliek, jo nav vērts. MSP faniem tā ir patīkama atgriešanās pie roķīgā popa (ja tā vispār var nosaukt MSP dziesmas. Nu un, ka melodiskas), jauniešiem, kas tikai tagad izdzird šādu grupas nosaukumu - ļoti labs sākuma punkts MSP muzikālās pasaules apguvei.


Travis "The Boy With No Name" - līdzīgi kā MSP, daudzi Travis karjerā sāka saskatīt paguruma un asuma zuduma pazīmes un bija jau šo grupu norakstījuši. Arī viņu jaunais ieraksts, kas ir jūtami optimistiskāks un elēģiskāks, tiek kritizēts par nepietiekamu asumu un nespēju iesist kanti Coldplay. Taču paši Coldplay un Martins tā nedomā un ciena un godā savus "senčus" un jaunās dziesmas, kā arī daudzi fani un kritkiķi viņiem piebalso. Skaidrs, ka šis albūms neaizsniegs "The Man Who" slavas virsotnes, bet tam ir pietiekami tā dīvainā pulvera, ar kuru mūs apbur skotu puiši, lai tas kļūtu daudz iemīļotāks nekā "The Invisible Band" un "12 Memories". Manuprāt, pēdējie divi albūmi Travis tomēr bija izdevušies (kaut vai daudz lamātais "12 Memories" satur daudzas ļoti labas, kauč Travis pilnīgi neraksturīgas dziesmas kā "Re-Offender" un "Happy to Hang Around"), taču tie bija jūtami sarežģītāki un kāpa jau ārā no indy pop lauciņa un brida alternatīvā roka pļavā, kas, daudzuprāt, nav "labais stils" (galu galā, kam mums Placebo, Radiohead, utt.). Lai kā arī būtu, Travis ir atpakaļ vecajos zirgos un šoreiz piekrītu pašmāju TVNET mūziķim/mūzikas kritiķim Jānim Žildem, ka tas ir viens no gada skaistākajiem ierakstiem. Ja klausīties, pievēršiet uzmanību "Battleships", "Open Your Eyes" un "My Eyes", kā arī Travis tādam kā ironiskam iekāpienam tīra pop lauciņā "Under The Moonlight". Jāsaka, sieviešu balss viņu dziesmām ļoti labi piestāv.

Paul McCartney "Memory Almost Full" - lai gan esmu Makartnija fans no tīņu dienām, dažādu iemeslu dēļ nav sanācis noklausīties viņa pēdējos ierakstus. Tā nu cenšos atgūt laiku un sāku ar pēdējo viņa ražojumu "Memory Almost Full". Lai gan singls "Dance Tonight" no albuma neko "sarežģītu" nesolija, pats albums nav viegli sagremojams, jo Makartnijs ir jūtami audzis kopš "Flaming Pie" laikiem, līdz ar to vienkāršas pop dziesmas jūs nesagaidīsiet (izņemot singlu, kas pats par sevi ir lipīguma kalngals). Ieraksts prasa to noklausīties vairākas reizes, taču dziesmas beigās "aiziet" un melodijas un teksti paliek prātā. Atmosfēras ziņā tas atgādina "Band Of The Run" laikus, piemēram, "Only Mama Knows" ir vienkārši labs roķis kā izņemts no "Red Rose Speedway" laikiem, citas dziesmas atgādina par viņa astoņdesmito gadu daiļradi vai to pašu "Flaming Pie"(klausīt dziesmu "Feet In the Clouds"), kā arī "Flowers In The Dirt" un "Off The Ground" skaņu. Sanākusi tāda kā retrospekcija, kas šajā gadījumā no sirmā mākslinieka ir tas labākais. Apbrīnojami. Pols joprojām rulē.

BBC raksts par XO aka OLPC laptopu

Ir pagājuši vairāki gadi, kopš tika sākta aktīva OLPC projekta realizācija un tā ietvaros - bērnu izglītības datora izveide. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, bet pats kodols - laptops trešās pasaules valstu bērniem - nav mainījies daudz. Un beidzot, par spīti visiem kritiķiem, tas ir palaists ražošanā. Par godu tam, BBC savā mājas lapā izveidojis smuku informatīvu lapu par šo laptopu, kur vienkāršiem vārdiem izskaidrots, kas ir kas un kas būs kas.

Cepuri nost OLPC komandas priekšā, kas, pa spīti kritiķiem, pretiniekiem vai vienkārši neticīgajiem spēja to visu aizvilkt līdz pirmā posma beigām. Visu cieņu arī RedHat, kuru ņemšanās ap Fedoras Linux kerneļa "twīkošanu" sāka jūtamu veiktspējas uzlabošanas vilni arī citos atvērtā koda projektos.

Protams, jāskatās, vai projekts sasniegs sev izvirzītos mērķus (daudzu kritiķu prāt, zināšanas ir resurss, kas apgūstams tikai tad, ja ir labi paēsts un jumts virs galvas), bet tas ir katrā ziņā iekustinājis veselu kustību, lai palīdzētu trešās pasaules valstīm izglītības un tās digitalizācijas jomā.

Mīts par racionālo balsotāju

Perfekts profesionāla ekonomista veidots raksts par demokrātiju un tās sarežģīto dabu un problēmām mūsdienu pasaulē - konkrēti ASV, bet var nedaudz to attiecināt arī uz Latvijas elektoriātu (tā kā mēs raujamies līdzināties tai jebkurā jomā). Interesanta lasāmviela un komentāri. Labs materiāls pārdomām.

Sickin Sicko

Neseno Latvijas prezidenta vēlēšanu un tam sekojošo skandālu izskaņā ap un par medicīnu, tās kvalitāti, valsts apmaksāto pusi un tumšo maksājumu pusi, ko veicam mēs, pacienti, noskatījos Maikla Mūra "Sicko".

Maikla Mūra prasme veidot kadru, skaņu un rezultātā radīt vienkārši emocionālu ceolīda gabalu, kurš ir pilns ar faktiem, pēc "Fārenheita 911" ir augusi jūtami, tāpēc šo noteikti var saukt par dokumentālo filmu ar subjektīvo viedokli - kas, manuprāt, piemīt jebkurai labai dokumentālai filmai.

Taču visvairāk aizrauj, šokē, izbrīna, izraisa dziļas pārdomas pati filmas tēma - proti, Amerikas Savienoto Valstu veselības sistēma, tās lielie trūkumi un salīdzinājums ar citu, dažāda attīstības līmeņa un sistēmu valstu sistēmām.

Daudzi amerikāņi ir šokēti un vīlušies veselības apdrošināšanā, kuras lielākie trūkumi ir, ka tā nav pieejama visiem (valsts neapmaksā apdrošināšanu nabadzīgajiem, tādējādi viņiem ir reāla iespēja pirmās palīdzības vietā saņemt izmešanu uz ielas pa taisno no pieņemšanas. Lielbritānijā, piemēram, visi ir valsts apdrošināšanas subjekti, ieskaitot ārzemniekus, kaut arī tur pastāv privātā medicīna, kas pelna zolīdas summas), kā arī drūmais, savilcies lietains vasaras mākonis pār industriju, pilns ar šausmu stāstiem par atteikumiem, līgumu laušanu, speciālu klientu čakarēšanu, utt. ar visiem "jaukumiem", ko varat sagaidīt no privātas apdrošināšanas kompānijas, kuras, šķiet, ir sevišķi "alkatīgas" šajā jomā, vismaz otrpus okeāna. Par to arī šī filma. Tā arī piedāvā dažādu sistēmu apskatu no vienkāršā cilvēka skatu punkta - Kanādas, Lielbritānijas, Francijas un Kubas slimnīcās ir neiespējami atrast cilvēkus, kuriem draudētu izlikšana tikai tāpēc, ka viņi nav "nosegti" no apdrošinātāju puses. Diemžēl situācija ASV slimnīcās, izrādās, ir daudz sliktāka nekā man personiski šķita.

Mans viedoklis bija vienkāršs - ja sistēma nestrādā tā, lai neciestu neviens - kā ir ierakstīts Hipokrāta zvērestā - tad sistēma ir "beigta" un tā nestrādā. Universālā brīvā veselības aprūpe, apmaksāta ar mūsu nodokļiem, ir manuprāt vienīgais prātīgais veids, kādā jāvirzās (zinu, tūlīt domās iebļausies simtiem cilvēku, kuruprāt nodokļi ir jau tā par lieliem), neskatoties uz mūsu lielo korupciju, valsts nemīlēšanu un visiem pārējiem sviestiem.

Diemžēl ir skaidri nojaušami mājieni, ka daudzi vadošie cilvēki mūsu veselības sistēmā tic obligātajai veselības apdrošināšanai (zinot, kādus smukus ciparus smeļ apdrošinātāji par auto obligāto apdrošināšanu, var saprast - visiem gribās savu māju Jūrmalā). Cerams, ka šī filma, ja tā parādīsies mūsu kino ekrānos, tomēr izraisīs kaut vai kādu diskusiju, kaut arī uz lielu saprātu neceru.

Lai arī skumja, filma beidzas ar cerīgu toni - ka varbūt kādreiz Amerikas cilvēki tomēr atgūs spēju cienīt viens otru, un ka tas atsauksies viņu veselības sistēmā. Pēdējā laikā paviesojies dažādos veselības iestādījumos Latvijā, šādu cerību izsaku arī es.

It kā vasara...

...bet nejūtos saulaini. Jūtos paguris, bez papildus dzirksteles, ar ko iekurbulēt motoru, kad tas noslāpis. Liekas, viss, ko paņemu rokās, slīd man no rokām ārā. Noslimojies, iedevu Anim savu angīnu, kā arī saules slēpšanās aiz mākoņiem drusku kaitina.

Ko lai dara? Cenšos klausīties daudz mūziku, kā arī paveikt mazas lietiņas, apzinoties, ka varbūt tās neko daudz nenozīmē, bet toties rada pabeigtības sajūtu. Kas dod daudz.

Priecājos par trim albūmiem - "Boy with no name" no Travis, "Send Away The Tigers" no Manic Street Preachers un "Memory Almost Full" no Pola Makartnija. Ja nu kas, tad vismaz mūzika palīdz :)