Apnicis un citadiena.lv sāk rulēt

Lasot "Tautas partijai" nelabvēlīgas ziņas portālos diena.lv un delfi.lv, ir apnicis lasīt komentāros šādu formu (šis šablons no šodienas ziņas par BKUS un Mozģa palikšanu amatā):
Andris (kaut kāds ļoti vienkāršs vārds 'no tautas')

Veselības ministre Rozentāle ir ļoti cienijama un godīga, vienmēr atbalstīšu viņu!

Un pēc tam seko Inese, un Maiga un vēl sazin.

TP ierēdņiem/apmaksātiem drukātājiem/kas vien tas nebūtu - apnicīgi. Un kaitinoši. Un galvenais - ļoti caurspīdīgi.

Forši, ka viņi nav vēl atklājuši citadiena.lv, kas pāris mēnešu laikā ir izvērties pa vienu no labākajiem analītiskās žurnālistikas portāliem lv. Labi raksti, laba komentāru tauta, rakstītāji paši papildina ar komentāriem rakstus (kas ir ļoti laba lieta). Puiši un meitenes, stutējiet augšā reklāmas laukumu sistēmu, es speciāli slēgšu ārā flashblock un adblock uz šo vietni. Rekomendēju to darīt arī citiem. Un celiet augšā to fondu fiksāk.

Pārdomas: plūšana pāri

Lai gan ZZS un TP izmisīgi cenšās noturēt Jakāna atlaišanas aizsprostu, reāli viss ir sācies smelties pāri un neredzu iespēju šo vilcienu apstādināt. Niknums pret TP VID tautā un ekonomiski visaktīvajā tās daļā - darba ņēmējos un devējos - ir krājies ilgi, un izskatās, ka Repše šoreiz ir ļoti pareizi izspēlējis savas kārtis - Jakānam tika pasniegta virve, un viņš izskatās izmantos katru iespēju lai tajā pakārtos. Iespējams, ka pretspēlētāji mūsu FM iedomājās, ka varēs spekulēt ar nepieciešamību akceptēt budžetu, taču Repše šo spēli spēlē ar daudz cietākiem nerviem un startēģiju...varbūt beidzot sapratis, kāpēc viņš mācijās eksaktās zinātnes augstskolā :)

Pie jebkura attīstības scenārija TP ir diezgan liels "koņec filma". Ja tiek gāzta valdība - un pat Jakāna dēļ - lai cik daiļrunīgi runātu Segliņš, visiem būs skaidrs, kāpēc tas notiek. Nevienam nav ilūziju, nevienam pat nav spēka ticēt tai informācijai, kas nāk no TP. Pat Šķēles atgriešanās pašā TP tiek uzsverta kā izmisuma solis, pat Kalvītis īsti netic, ka viņi būs "atpakaļ zirgā".

Tajā pašā Jakāna dziesma ir skaidri nodziedāta. Jautājums ir - ko un kā paķert līdzi šajā vilcienā. Jo paķert vajadzētu daudz - vai tik ne visu augstāko menedžmentu. Pamatojums tam ir gadiem krājies un ja cilvēki beigs baidīties un sāks reāli runāt, VID mafijai situācija valstī kļūs ļoti neizdevīga. Visticamāk sāksies gari atvaļinājumi un pat kavēšanās atgriezties Latvijā (kā Vaškēvics spēja atgriezties tikai tad, kad TP viņam garantēja, "ka nu nekas toč nenotiks"). Ir skaidrs, ka izmisums būs liels un neapšaubu smukus iebiedēšanas mēģinājumus.

Vai viss būs pozitīvi? Skaidrs, ka netīrumi šķīdīs pa gaisu. Iespējams, ka mums pašiem reāli riebsies tas skats, kas atklāsies, ka sāks vētīt VID. Taču iespējams, mums cita ceļa nemaz nav. Iespējams, ka šī valdība kritīs, un iestāsies defaults tikai tāpēc, ka TP aizspēlējās līdz stūrim, no kura tā nespēj izkļūt.

Politiskā karikatūra ir spēks

Ir skaidrs, ka politiski nemierīgos laikos vai lielu pārmaiņu priekšā cilvēki reaģē dažādi. Dažs noslēdzas un gaida ko sliktu, daži saredz iespējas attīstīties, nopelnīt, radīt kaut ko paliekošu. Un daži spēj uz to visu paskatīties ar mākslinieka/humorista aci vienlaicīgi.

Jāuzslavē pašmāju politiskās karikatūras atdzimšana (rašanās?) (Gatis Šļūka, Ernests, Jusi). Pirmais vispār ir uzlicis latiņu ļoti augstu, kuru pārējie cenšas tad nu aizsniegt. Pasaulē arī līdz ar tīmekļa pieejamību politiskā karikatūra ir ļoti ļoti izplatīta.

Tā kā Irānā notiekošais neatstāj vienaldzīgus daudzus, tad šis karikatūrists ir precīzi trāpijis uzreiz divām tēmām. Kādām, to paši izvērtējiet.

Ilgais ceļš zinību kalnā

Lai gan visticamāk manu blogu īpaši daudzi nelasa (visticamāk 2 - 3 personas), ir uznākusi vēlēšanās kaut ko te uzrakstī, vairāk gan sevis paša dēļ.

Ir pagājis krietns laiciņš - kādi trīs četri mēneši - kopš pēdējā ieraksta, kaut gan stāstāmā ir bijis ļoti daudz. Vasaras beigas jau sen aiz kalniem, un jāsaka, tā ir bijusi labi pavadīta (var labāk, bet to centīsimes realizēt nākamgad). Abi referendumi ir beigušies ar negatīvu rezultātu. Par Saeimas atlaišanas grozījumiem man ir divejādas jūtas - nekas nevar aizstāt to nelielo tukšumu, ko rada nepiepildītas vēlmes (ja pat tās ir politiska rakstura), taču man šķita, ka tomēr lielai daļai tautas nav vienalga, kas notiek mūsu valstī. Var protams spekulēt par to, ka neveiksmīgais balsojums liks samierināties īganajiem tautiešiem, taču es ļoti šaubos. Kopsumā - es gribēju, lai mēs uzvaram, taču es biju izbrīnīts, ka mēs bijām tik tuvu šai uzvarai. Protams, sekojošā pensiju referenduma iznākumu zināmā mērā var norakstīt uz cilvēku neticību, ka ja pirmajā reizē neizdevās, diezvai otrajā izdosies.

Viss ko varu teikt, gari neizplūstot - mums vēl daudz jāmācās. Cerams, ka šādu pārliecības mirkļu, ka mēs varam, būs biežāk.

Protams, kas ir sekojis pēc tam, ir bijis paliels murgs. Bezkaunība ir augusi apjomā un stulbumā, tuvredzība - ģeometriskajā progresijā, bet pēdējā mēneša laikā notikušais ap budžetu šķiet atgādinām ļaunu murgu. Ja likās, ka valdošā elite nevar būt tik stulba, tad pēdējos mēnešos par šo pārliecību ir radušās zināmas šaubas. Jo tikai pašnāvniecisks politiķis var nogriezt finansējumu policijai un ugunsdzēsēju dienestam, tajā pašā laikā atstājot neskartos entos liekēžus valsts aģentūru un uzņēmumu valdēs, kuri saņem tādas kolosālas algas, kuras neatļautos maksāt par bagātākās privātās kompānijas saviem prezidentiem. Ir skaidrs, ka esam ar ekonomiku iebraukuši auzās un kādam būs jācieš, bet valdība plāno likt ciest tiem, kuri ir jau manuprāt cietuši pārāk daudz šīs valsts labā. Tā jau izskatās pēc ņirgāšanās. Un ņirgāties šādos apstākļos spēj tikai stulbs vai pašnāvniecisks cilvēks. Kas notiks tālāk? Skaidrs ir ka agrāk vai vēlāk budžetu pieņems. Bet iespējams, līdz ar to kritīs šī valdība un Saeima, jo spiediens no sabiedrības būs kolosāls. Ja nē, tad valdībai būs jārēķinās ar kolosāla apjoma nemieriem, kurus es šaubos viņi spēs izturēt. Kas notiks ar mūsu ekonomiku? Škiet, ka tā tomēr atgūsies, jo latvieši nav rietumnieki - naudu spēj taupīt, spēj arī pārdzīvot nebaltas dienas. Jautājums ir - vai viņi spēs mainīties un rast jaunus spēkus, kas būtu spējīgi aizraut valsti uz jauna viļņa un aizslaucīt šo politiķu paaudzi pagātnē? Redzēsim.

Par Parex nav ko daudz sacīt - pārāk neskaidra informācija no dažādiem kanāliem, turklāt - es neuzticos valdībai un diemžēl neuzticos arī Karginam. Kas notiks - nezinu, bet ļoti ceru, ka banka atgūsies, atradīs sev jaunus labus saimniekus un valdība kopsumā neiztērēs ne milijona par šīs bankas glābšanu.
Tad, protams, nāk divas lietas, kas ir pamatīgi ietekmējušas pasauli pēdējos trīs mēnešus - tās ir ASV prezidenta vēlēšanas un pasaules finanšu krīze. Pirmais - pavisam īsi. Obama ir uzvarējis, labi, paldies ASV vēlētājiem, beidzot viņiem ir prezidents, ar kuru var lepoties ne tikai pati valsts, bet arī tās sabiedrotie. Vai un kādas būs viņa politikas izmaiņas, salīdzinot ar nu jau "politisko līķi" Bušu - redzēsim. Viņš plaši runā par to, ko grib darīt, turklāt konkrēti runā. Tas patīk, jo tas rada zināmu pārliecību, ka cilvēks zin un ir pārliecināts par to, ko dara. Kāds būs tam rezultāts - vērtēsim pēc gada vai diviem. Pašas vēlēšanas - žēl, ka republikāņi tā arī nespēja pacelties pāri samazgām un lamām, kuras tie veltija demokrātu partijas pārstāvim. Žēl, ka Makeins bija spiests izvēlēties radikālu un piedodiet, stulbu politiķi no savas partijas aprindām. Labi, ka vēlētāji pierādīja, ka šajā situācijā viņiem ir absolūti vienalga, ka Palina izskatās labāk par Bidenu - pat regulāri republikāņu balsotāji bija spiesti ar kaunu novērsties no dāmas, kas nezin neko vairāk par hokeju, medībām un par to, ka krievi ir ļauni.
Īsumā - tas bija tiešām aizraujošs teātris un likās tik patiess, ka cerams, ka šī sajūta neizplēnēs pēc pirmā pusgada jaunā prezidenta ēnā.
Pie savām lietām - ha, ar to laikam vajadzēja sākt - mācos un strādāju. Strādāju un mācos. Pa vidam krītu depresijā, tad sapurinos, pieceļos kājās un dodos tālāk. Arvien labāk sanāk. Lai arī saņēmu pamatīgu brāzienu par darbu kavēšanu, ceru, ka esmu savu vainu izpircis ar centību, kuru centīšos bīdīt arī turpmāk. Mācībās iet labāk nekā cerēts, savukārt programmēšanā - lietā, kurā likās sākumā viss tik vienkārši - tik viegli nemaz neiet. Tā kā programmētājs neesmu pēc dabas (kaut patīk ķimerēties pa lietām un piedabūt tās strādāt), nākas pārkāpt daudzām lietām un piespiest sevi jauniem izaicinājumiem.
Beidzot retrospektīvu, ir sajūta, ka viss notiek, bet reizēm pa strauju, reizēm pa lēnu. Jāmācās pieskaņoties notiekošajam. Ievilkt elpu pirms viļņa, kuru nedzirdi tuvojamies.

Velns ir iekš sīkuma

Parasti saka, ka "evil is in details" - latviski precīzi neiztulkošu, bet domu sapratāt. Šobrīd tieši šis izteiciens man iešāvās prātā, ka vDiena portālā uzzināju šādu jaunumu.

Komentāru man īpaši daudz nav. Ko tur teikt, ja praktiski tie, kuriem būtu jābūt tautas kalpiem, cenšas par kalpiem noturēt tautu.

Visdrūmākais tas, ka nav pat jēgas bļaut, lai nomaina - ir skaidrs, ka to nedarīs, pamatojoties uz pragmatisma principu, sak, identitāte ir jāpārbauda. Tas nekas, ka to parasti dara parakstu savākšanas beigās pats savācējs, kā LBAS to darīja visu janvāra mēnesi.

Tas vien pamato to, ka mums ir gan jāsavāc atlikušie 130 tūkstoši parakstu, gan jānobalso par izmaiņām Satversmē.Tad varbūt cienījamie deputātu kungi sāks cilvēkos klausīties.

Mīts par racionālo balsotāju

Perfekts profesionāla ekonomista veidots raksts par demokrātiju un tās sarežģīto dabu un problēmām mūsdienu pasaulē - konkrēti ASV, bet var nedaudz to attiecināt arī uz Latvijas elektoriātu (tā kā mēs raujamies līdzināties tai jebkurā jomā). Interesanta lasāmviela un komentāri. Labs materiāls pārdomām.

Liekam puzli

Savādāk nevar nosaukt to, kas notiek ar mani pēdējās nedēļās. Dažādu iemeslu (pārsvarā savas garīgās veselības saglabāšanas) dēļ diez ko aktīvi visu laiku nesekoju, kas notiek mūsu politiskajā un sabiedriskajā laukā Latvijā. Taču palasot un saprotot pamazītēm kas notiek, rodās jautājumi.

Vispirmais acīs iedūrās mahinācijas, kas notiek ar "Ventsburgers", jo tas, ko stāsta daudzie avoti, ieskaitot konfliktā iesaistītās puses, ir tik mulsinoši konfliktējoši, ka nākas pieņemt, ka kāda no pusēm vienkārši atklāti sakot blefo uz visu banku.

Sākumā bija aizdoma par Stepanova grupējumu - kā nekā, pie varas viņi Ventspilī gribējuši ir tikt izsenis. Viņu morālo/ekonomisko/kriminālo pagātni/tagadni nepārzinu, tāpēc atturēšos no šāda veida secinājumiem. Taču, kad uzzināju, ka vairāk vai mazāk Ventsburgera akciju vairākums pieder viņiem (šo faktu, lai cik dīvaini arī tas nebūtu, neapstrīd pat Lemberga kaujas lapele "NRA", kur nu vēl citi mēdiji), sāka palikt aizdomīgi, kāda velna pēc pārējie akcionāri tā ecējas par to un cenšās liegt pārņemt varu uzņēmumā.

Un tad es sāku zīmēt shēmas (jā, tēloju Emsi :)). Šis tas apgaismojās, un sākās viss sakāroties savā secībā. Piedāvāju savu variantu, kaut brīdinu, ka informācijas nav pilnīgas, tāpēc pilnībā ticēt tam nevar:
1) Pagājušā gadā, kad sāka just, ka Lemberga lietai nav izdevies iegrūzt sprunguļus asīs (bezgalīgā tiesāšanās Šveicē par informācijas izdošanu/neizdošanu, tiesāšanās mājās par tiesiskās palīdzības pieprasījuma atsaukšanu - pēc manām domām, kaut ko tādu (proti, iejaukšanos prokuratūras izmeklēšanā, kas tiek veikta likumīgi) varēja izfantazēt tikai Lembergs ar savu advokātu palīdzību), Lemberga opozicionāri - jeb kādreizējie keksi, ar kuriem viņš visu dalīja - sāka domāt, kā pārņemt varu Ventspils uzņēmumos. Palēnām, pamazītēm tika iegūts vajadzīgais akciju skaits - ar kādām metodēm, neņemos spriest, bet cik spriežot pēc cipariem, džeki naudu nežēloja.
2) Tālāk sekoja jau mājieni par Lemberga drīzu galu, jo prokuratūra bija pabeigusi komunikāciju ar Šveici un sāka svilt pakaļa nu jau Ventspils mēra padotajiem. Tomēr Lembergs spirinājās pretī (jāsaka, nevis prokuratūrai, jo laikam jau viņš tomēr cerēja, ka prokuratūra salaidīs lietu pret viņu dēlī, bet gan oponentiem), un sāka taisīt navarotus, ka dažiem ļoti labi pieredzējušiem juristiem acis bija kubā.
Un šeit ir pirmā kļūda, ko Lembergs pielaida savas tuvredzības dēļ. Protams, visi procesi ar uzņēmuma pārņemšanas bremzēšanu notika ar viņa ziņu un iespējams, ar smukiem norādījumiem attiecīgajiem tiesnešiem. Tieši šīs lietas dēļ izgaismojās Lemberga aizbilstamā Zaiga Vrubļevska, kā rezultātā viņa zaudēja reāli jebkādas iespējas kaut ko tālāk ietekmēt, bet arī tas bija signāls pārējiem tiesnešiem "pierauties" un nekādās "es tev, tu man" sarunās ar Lembergu neielaisties.
3) Seko apcietinājumi. Viens pēc viena krīt Lemberga tuvākās personas, kas saistītas ar viņa melnajiem ienākumiem. Vieglums, ar kādu prokuratūra to izdara, un Lemberga un viņa daudzo juristu bļaustīšanās, kurai neseko pilnīgi nekādi rezultāti, liecina, ka Lembergs ir pazaudējis kaut ko ļoti būtisku - kontroli pār procesu. Tiesneši vairs neuzklausa viņu un visas lietas ar izvirzītajām apsūdzībām pēkšņi sāk virzīties savās loģiskajās sliedēs. Lemberga reakcija sāk kļūt histēriska un neaprēķināta (tiek vainoti pilnīgi visi), ir skaidrs, lai arī kāds būtu spriedums beigās, tiesa būs, un tā notiks zem būtisku pierādījumu zīmes. Par "Ventbunkeru" notiek tiesāšanās, bet manuprāt jau šajā laikā tam vairs nepieder Ventspils Naftas akcijas (par ko arī ir šis ieraksts). Kāpēc, skatamies tālāk...
4) Lemberga arests, katrā ziņā reizē gaidīts un negaidīts. Negaidīts tāpēc, ka Lemberga juristi ar to tiek izsisti pilnībā no ierindas (Par to liecina pilnīgs informācijas vakums līdz pat plkst. diviem dienā). Protams, procesuālos pārkāpumus var meklēt un kaut kur jau piesieties, bet būtībā tiesa jau tos arī ir ņēmusi vērā (teorētiskos, protams) un vienalga Lembergs sēž, kur sēdējis - pierādījumu nasta tātad ir ļoti nozīmīga. Šajā brīdi ir arī skaidrs, ka Lembergs Ventburkerā varu nenoturēs ne dienu. Tas arī notiek - nākošajā dienā beidzot notiek tiesas sēde, kurā tiek noņemts aizliegums ar "Ventbunkeru" darboties tā vairākuma īpašniekiem.
5) Protams, reakcijas uz Lemberga arestu ir radikālākās - sākot ar sajūsmas saucieniem un atzinības izteikumiem Prokuratūrai un KNAB, beidzot ar vaimanām un raudām, draudiem un roku vicināšanu. Tiesa, paliek iespaids, ka lielākā daļa tautas tomēr uzelpo. Taču daudz interesantākas lietas protams notiek ap Ventbunkeru - atguvuši oficiālo vairākumu, jaunie saimnieki dod virkni rīkojumu un sāk legāli attīrīt sastrādāto "šmuci". Parādās informācija, ka oponenti ir iepirkuši vēl padaudz Ventbunkera akciju, rezultātā kļūstot par nozīmīga vairākuma īpašniekiem. Un šeit sākas mīklainās situācijas otrā daļa
6) Šajā brīdī vecā Ventbunkera valde, utt. utjpr. sāk maksimāli blefot par visiem informācijas kanāliem. Ne tikai blefot, bet apgalvot, ka jaunie saimnieki ir kriminālisti, ka maiņa notikusi nepamatoti, utt. Protams, zēniem ir daudz ko zaudēt (ir skaidrs, ka pie normālu notikumu attīstības naudas pupus, izdevīgās vietas un varbūt pat brīvību zaudētu ne viens vien korišs no Ventspils hercoga komandas)
, tāpēc viss notiek diezgan dramatizēti, pilnīgi dzirdu dūres triecienu skaņas pret krūtīm, sakot "bet es esmu taču īsteno saimnieku pārstāvis, ES!". Ierosināti procesi, ierosinātas lietas - lieku desmitnieku, ka tās ar neko nebeigsies. Un tad nu jau vakardien, 5. aprīlī, uzpeld fakts, ka VN akcijas jau tusējot kādā Igaunijas investīciju bankā. Tām esot strauji uzlikts arests - acīmredzami šāds gājiens no Lemberga tika gaidīts - un nu gaidīsim tiesāšanos.

Lai gan manu blogu diezvai kāds lasa, gribējās pierakstīt to visu sevis sapratnei. Varbūt kāds arī uzmaldīsies un sapratīs. Oponēs. Apgalvos, ka tās visas ir muļķības.

Gribēju vēl pierakstīt klāt par to, kāpēc cilvēki akli aizstāv Lembergu, bet tur varētu izplūst pamatīgi. Es negribu viņus vainot - galu galā, mēs neesam redzējuši daudz labestību no brīva prāta (bez aprēķina), godīgus politiķus, caurspīdīgu lemumu pieņemšanas procesu, vienkāršu godprātību pašas tautas vidū. Nu nav mums vēl tā. Vai kādreiz būs - tas ir mums pašiem jāizlemj? Tikai tiem, kuri saka, ka Lembergs vismaz deva - nu ne viņš deva, ne kā. Kā pašvaldības vadītājam, viņam tas bija vienkārši izdevīgi jūs tā maldināt.

Šobrīd Amerikā ir jau beigušās Pārstāvju palātas un Kongresa vēlēšanas. Demokrāti ir ieguvuši vairāk nekā pārliecinošu kontroli pār pirmo un pār otro arī izskatās būs izcīnijuši. Taisnība ir tiem, kas saka, ka republikāņi vairāk zaudēja, nevis demokrāti uzvarēja. Taču lielāku komentāru varēs sniegt tikai tad, kad finiša līniju būs sasnieguši ilgā ņemšanās ap pēdējiem diviem kongresmeņu krēsliem.

Taču šis ieraksts ir pilnīgi par ko citu. Es savā tīmekļa lūrētāja gaitā esmu sekojis visādām perifērijām ASV politikā, tai skaitā Buša un republikāņu likumu pieņemšanas praksei. Biju ievērojis, ka ASV prezidents un komanda regulāri uz jebkādu draudīgu situāciju (piemēram, ziņojumi par NSA telefonsarunu noklausīšanos) atbildēja ar tādu likumu pieņemšanu, kas novērstu citu izpildvaru uzmanību no šīm situācijām vai vismaz pamatīgi traucētu darīt savu darbu.

Es nebiju aptvēris, ka tas, ko Bušs to ir darījis tik lielos apjomos. Šeit arī seko saraksts, paldies ArikTheRed no Slashdot par šo komentāru.

_____________________________________________________

March 9: Justice Department officials must give reports to Congress by certain dates on how the FBI is using the USA Patriot Act to search homes and secretly seize papers.

Bush's signing statement: The president can order Justice Department officials to withhold any information from Congress if he decides it could impair national security or executive branch operations.

Dec. 30, 2005: US interrogators cannot torture prisoners or otherwise subject them to cruel, inhuman, and degrading treatment.

Bush's signing statement: The president, as commander in chief, can waive the torture ban if he decides that harsh interrogation techniques will assist in preventing terrorist attacks.

Dec. 30: When requested, scientific information ''prepared by government researchers and scientists shall be transmitted [to Congress] uncensored and without delay."

Bush's signing statement: The president can tell researchers to withhold any information from Congress if he decides its disclosure could impair foreign relations, national security, or the workings of the executive branch.

Aug. 8: The Department of Energy, the Nuclear Regulatory Commission and its contractors may not fire or otherwise punish an employee whistle-blower who tells Congress about possible wrongdoing.

Bush's signing statement: The president or his appointees will determine whether employees of the Department of Energy and the Nuclear Regulatory Commission can give information to Congress.

Dec. 23, 2004: Forbids US troops in Colombia from participating in any combat against rebels, except in cases of self-defense. Caps the number of US troops allowed in Colombia at 800.

Bush's signing statement: Only the president, as commander in chief, can place restrictions on the use of US armed forces, so the executive branch will construe the law ''as advisory in nature."

Dec. 17: The new national intelligence director shall recruit and train women and minorities to be spies, analysts, and translators in order to ensure diversity in the intelligence community.

Bush's signing statement: The executive branch shall construe the law in a manner consistent with a constitutional clause guaranteeing ''equal protection" for all. (In 2003, the Bush administration argued against race-conscious affirmative-action programs in a Supreme Court case. The court rejected Bush's view.)

Oct. 29: Defense Department personnel are prohibited from interfering with the ability of military lawyers to give independent legal advice to their commanders.

Bush's signing statement: All military attorneys are bound to follow legal conclusions reached by the administration's lawyers in the Justice Department and the Pentagon when giving advice to their commanders.

Aug. 5: The military cannot add to its files any illegally gathered intelligence, including information obtained about Americans in violation of the Fourth Amendment's protection against unreasonable searches.

Bush's signing statement: Only the president, as commander in chief, can tell the military whether or not it can use any specific piece of intelligence.

Nov. 6, 2003: US officials in Iraq cannot prevent an inspector general for the Coalition Provisional Authority from carrying out any investigation. The inspector general must tell Congress if officials refuse to cooperate with his inquiries.

Bush's signing statement: The inspector general ''shall refrain" from investigating anything involving sensitive plans, intelligence, national security, or anything already being investigated by the Pentagon. The inspector cannot tell Congress anything if the president decides that disclosing the information would impair foreign relations, national security, or executive branch operations.

Nov. 5, 2002: Creates an Institute of Education Sciences whose director may conduct and publish research ''without the approval of the secretary [of education] or any other office of the department."

Bush's signing statement: The president has the power to control the actions of all executive branch officials, so ''the director of the Institute of Education Sciences shall [be] subject to the supervision and direction of the secretary of education."