Ilgais ceļš zinību kalnā
Lai gan visticamāk manu blogu īpaši daudzi nelasa (visticamāk 2 - 3 personas), ir uznākusi vēlēšanās kaut ko te uzrakstī, vairāk gan sevis paša dēļ.
Ir pagājis krietns laiciņš - kādi trīs četri mēneši - kopš pēdējā ieraksta, kaut gan stāstāmā ir bijis ļoti daudz. Vasaras beigas jau sen aiz kalniem, un jāsaka, tā ir bijusi labi pavadīta (var labāk, bet to centīsimes realizēt nākamgad). Abi referendumi ir beigušies ar negatīvu rezultātu. Par Saeimas atlaišanas grozījumiem man ir divejādas jūtas - nekas nevar aizstāt to nelielo tukšumu, ko rada nepiepildītas vēlmes (ja pat tās ir politiska rakstura), taču man šķita, ka tomēr lielai daļai tautas nav vienalga, kas notiek mūsu valstī. Var protams spekulēt par to, ka neveiksmīgais balsojums liks samierināties īganajiem tautiešiem, taču es ļoti šaubos. Kopsumā - es gribēju, lai mēs uzvaram, taču es biju izbrīnīts, ka mēs bijām tik tuvu šai uzvarai. Protams, sekojošā pensiju referenduma iznākumu zināmā mērā var norakstīt uz cilvēku neticību, ka ja pirmajā reizē neizdevās, diezvai otrajā izdosies.
Viss ko varu teikt, gari neizplūstot - mums vēl daudz jāmācās. Cerams, ka šādu pārliecības mirkļu, ka mēs varam, būs biežāk.
Protams, kas ir sekojis pēc tam, ir bijis paliels murgs. Bezkaunība ir augusi apjomā un stulbumā, tuvredzība - ģeometriskajā progresijā, bet pēdējā mēneša laikā notikušais ap budžetu šķiet atgādinām ļaunu murgu. Ja likās, ka valdošā elite nevar būt tik stulba, tad pēdējos mēnešos par šo pārliecību ir radušās zināmas šaubas. Jo tikai pašnāvniecisks politiķis var nogriezt finansējumu policijai un ugunsdzēsēju dienestam, tajā pašā laikā atstājot neskartos entos liekēžus valsts aģentūru un uzņēmumu valdēs, kuri saņem tādas kolosālas algas, kuras neatļautos maksāt par bagātākās privātās kompānijas saviem prezidentiem. Ir skaidrs, ka esam ar ekonomiku iebraukuši auzās un kādam būs jācieš, bet valdība plāno likt ciest tiem, kuri ir jau manuprāt cietuši pārāk daudz šīs valsts labā. Tā jau izskatās pēc ņirgāšanās. Un ņirgāties šādos apstākļos spēj tikai stulbs vai pašnāvniecisks cilvēks. Kas notiks tālāk? Skaidrs ir ka agrāk vai vēlāk budžetu pieņems. Bet iespējams, līdz ar to kritīs šī valdība un Saeima, jo spiediens no sabiedrības būs kolosāls. Ja nē, tad valdībai būs jārēķinās ar kolosāla apjoma nemieriem, kurus es šaubos viņi spēs izturēt. Kas notiks ar mūsu ekonomiku? Škiet, ka tā tomēr atgūsies, jo latvieši nav rietumnieki - naudu spēj taupīt, spēj arī pārdzīvot nebaltas dienas. Jautājums ir - vai viņi spēs mainīties un rast jaunus spēkus, kas būtu spējīgi aizraut valsti uz jauna viļņa un aizslaucīt šo politiķu paaudzi pagātnē? Redzēsim.
Par Parex nav ko daudz sacīt - pārāk neskaidra informācija no dažādiem kanāliem, turklāt - es neuzticos valdībai un diemžēl neuzticos arī Karginam. Kas notiks - nezinu, bet ļoti ceru, ka banka atgūsies, atradīs sev jaunus labus saimniekus un valdība kopsumā neiztērēs ne milijona par šīs bankas glābšanu.
Tad, protams, nāk divas lietas, kas ir pamatīgi ietekmējušas pasauli pēdējos trīs mēnešus - tās ir ASV prezidenta vēlēšanas un pasaules finanšu krīze. Pirmais - pavisam īsi. Obama ir uzvarējis, labi, paldies ASV vēlētājiem, beidzot viņiem ir prezidents, ar kuru var lepoties ne tikai pati valsts, bet arī tās sabiedrotie. Vai un kādas būs viņa politikas izmaiņas, salīdzinot ar nu jau "politisko līķi" Bušu - redzēsim. Viņš plaši runā par to, ko grib darīt, turklāt konkrēti runā. Tas patīk, jo tas rada zināmu pārliecību, ka cilvēks zin un ir pārliecināts par to, ko dara. Kāds būs tam rezultāts - vērtēsim pēc gada vai diviem. Pašas vēlēšanas - žēl, ka republikāņi tā arī nespēja pacelties pāri samazgām un lamām, kuras tie veltija demokrātu partijas pārstāvim. Žēl, ka Makeins bija spiests izvēlēties radikālu un piedodiet, stulbu politiķi no savas partijas aprindām. Labi, ka vēlētāji pierādīja, ka šajā situācijā viņiem ir absolūti vienalga, ka Palina izskatās labāk par Bidenu - pat regulāri republikāņu balsotāji bija spiesti ar kaunu novērsties no dāmas, kas nezin neko vairāk par hokeju, medībām un par to, ka krievi ir ļauni.
Īsumā - tas bija tiešām aizraujošs teātris un likās tik patiess, ka cerams, ka šī sajūta neizplēnēs pēc pirmā pusgada jaunā prezidenta ēnā.
Pie savām lietām - ha, ar to laikam vajadzēja sākt - mācos un strādāju. Strādāju un mācos. Pa vidam krītu depresijā, tad sapurinos, pieceļos kājās un dodos tālāk. Arvien labāk sanāk. Lai arī saņēmu pamatīgu brāzienu par darbu kavēšanu, ceru, ka esmu savu vainu izpircis ar centību, kuru centīšos bīdīt arī turpmāk. Mācībās iet labāk nekā cerēts, savukārt programmēšanā - lietā, kurā likās sākumā viss tik vienkārši - tik viegli nemaz neiet. Tā kā programmētājs neesmu pēc dabas (kaut patīk ķimerēties pa lietām un piedabūt tās strādāt), nākas pārkāpt daudzām lietām un piespiest sevi jauniem izaicinājumiem.
Beidzot retrospektīvu, ir sajūta, ka viss notiek, bet reizēm pa strauju, reizēm pa lēnu. Jāmācās pieskaņoties notiekošajam. Ievilkt elpu pirms viļņa, kuru nedzirdi tuvojamies.
Ir pagājis krietns laiciņš - kādi trīs četri mēneši - kopš pēdējā ieraksta, kaut gan stāstāmā ir bijis ļoti daudz. Vasaras beigas jau sen aiz kalniem, un jāsaka, tā ir bijusi labi pavadīta (var labāk, bet to centīsimes realizēt nākamgad). Abi referendumi ir beigušies ar negatīvu rezultātu. Par Saeimas atlaišanas grozījumiem man ir divejādas jūtas - nekas nevar aizstāt to nelielo tukšumu, ko rada nepiepildītas vēlmes (ja pat tās ir politiska rakstura), taču man šķita, ka tomēr lielai daļai tautas nav vienalga, kas notiek mūsu valstī. Var protams spekulēt par to, ka neveiksmīgais balsojums liks samierināties īganajiem tautiešiem, taču es ļoti šaubos. Kopsumā - es gribēju, lai mēs uzvaram, taču es biju izbrīnīts, ka mēs bijām tik tuvu šai uzvarai. Protams, sekojošā pensiju referenduma iznākumu zināmā mērā var norakstīt uz cilvēku neticību, ka ja pirmajā reizē neizdevās, diezvai otrajā izdosies.
Viss ko varu teikt, gari neizplūstot - mums vēl daudz jāmācās. Cerams, ka šādu pārliecības mirkļu, ka mēs varam, būs biežāk.
Protams, kas ir sekojis pēc tam, ir bijis paliels murgs. Bezkaunība ir augusi apjomā un stulbumā, tuvredzība - ģeometriskajā progresijā, bet pēdējā mēneša laikā notikušais ap budžetu šķiet atgādinām ļaunu murgu. Ja likās, ka valdošā elite nevar būt tik stulba, tad pēdējos mēnešos par šo pārliecību ir radušās zināmas šaubas. Jo tikai pašnāvniecisks politiķis var nogriezt finansējumu policijai un ugunsdzēsēju dienestam, tajā pašā laikā atstājot neskartos entos liekēžus valsts aģentūru un uzņēmumu valdēs, kuri saņem tādas kolosālas algas, kuras neatļautos maksāt par bagātākās privātās kompānijas saviem prezidentiem. Ir skaidrs, ka esam ar ekonomiku iebraukuši auzās un kādam būs jācieš, bet valdība plāno likt ciest tiem, kuri ir jau manuprāt cietuši pārāk daudz šīs valsts labā. Tā jau izskatās pēc ņirgāšanās. Un ņirgāties šādos apstākļos spēj tikai stulbs vai pašnāvniecisks cilvēks. Kas notiks tālāk? Skaidrs ir ka agrāk vai vēlāk budžetu pieņems. Bet iespējams, līdz ar to kritīs šī valdība un Saeima, jo spiediens no sabiedrības būs kolosāls. Ja nē, tad valdībai būs jārēķinās ar kolosāla apjoma nemieriem, kurus es šaubos viņi spēs izturēt. Kas notiks ar mūsu ekonomiku? Škiet, ka tā tomēr atgūsies, jo latvieši nav rietumnieki - naudu spēj taupīt, spēj arī pārdzīvot nebaltas dienas. Jautājums ir - vai viņi spēs mainīties un rast jaunus spēkus, kas būtu spējīgi aizraut valsti uz jauna viļņa un aizslaucīt šo politiķu paaudzi pagātnē? Redzēsim.
Par Parex nav ko daudz sacīt - pārāk neskaidra informācija no dažādiem kanāliem, turklāt - es neuzticos valdībai un diemžēl neuzticos arī Karginam. Kas notiks - nezinu, bet ļoti ceru, ka banka atgūsies, atradīs sev jaunus labus saimniekus un valdība kopsumā neiztērēs ne milijona par šīs bankas glābšanu.
Tad, protams, nāk divas lietas, kas ir pamatīgi ietekmējušas pasauli pēdējos trīs mēnešus - tās ir ASV prezidenta vēlēšanas un pasaules finanšu krīze. Pirmais - pavisam īsi. Obama ir uzvarējis, labi, paldies ASV vēlētājiem, beidzot viņiem ir prezidents, ar kuru var lepoties ne tikai pati valsts, bet arī tās sabiedrotie. Vai un kādas būs viņa politikas izmaiņas, salīdzinot ar nu jau "politisko līķi" Bušu - redzēsim. Viņš plaši runā par to, ko grib darīt, turklāt konkrēti runā. Tas patīk, jo tas rada zināmu pārliecību, ka cilvēks zin un ir pārliecināts par to, ko dara. Kāds būs tam rezultāts - vērtēsim pēc gada vai diviem. Pašas vēlēšanas - žēl, ka republikāņi tā arī nespēja pacelties pāri samazgām un lamām, kuras tie veltija demokrātu partijas pārstāvim. Žēl, ka Makeins bija spiests izvēlēties radikālu un piedodiet, stulbu politiķi no savas partijas aprindām. Labi, ka vēlētāji pierādīja, ka šajā situācijā viņiem ir absolūti vienalga, ka Palina izskatās labāk par Bidenu - pat regulāri republikāņu balsotāji bija spiesti ar kaunu novērsties no dāmas, kas nezin neko vairāk par hokeju, medībām un par to, ka krievi ir ļauni.
Īsumā - tas bija tiešām aizraujošs teātris un likās tik patiess, ka cerams, ka šī sajūta neizplēnēs pēc pirmā pusgada jaunā prezidenta ēnā.
Pie savām lietām - ha, ar to laikam vajadzēja sākt - mācos un strādāju. Strādāju un mācos. Pa vidam krītu depresijā, tad sapurinos, pieceļos kājās un dodos tālāk. Arvien labāk sanāk. Lai arī saņēmu pamatīgu brāzienu par darbu kavēšanu, ceru, ka esmu savu vainu izpircis ar centību, kuru centīšos bīdīt arī turpmāk. Mācībās iet labāk nekā cerēts, savukārt programmēšanā - lietā, kurā likās sākumā viss tik vienkārši - tik viegli nemaz neiet. Tā kā programmētājs neesmu pēc dabas (kaut patīk ķimerēties pa lietām un piedabūt tās strādāt), nākas pārkāpt daudzām lietām un piespiest sevi jauniem izaicinājumiem.
Beidzot retrospektīvu, ir sajūta, ka viss notiek, bet reizēm pa strauju, reizēm pa lēnu. Jāmācās pieskaņoties notiekošajam. Ievilkt elpu pirms viļņa, kuru nedzirdi tuvojamies.
Ierakstījis Unknown 4:15 pēcpusdienā
0 Komentāri:
Ierakstīt komentāru
<< Mājas