trešdiena, jūlijs 12, 2006

Rīta kafija

Esmu sapratis vēl vienu zelta lietu, ko der atcerēties par kombināciju darbs naktī + kafija. NEKAD nelietojiet kafiju, ja jūs esat tikai snauduļojošs - izkustieties, dzeriet aukstu avota ūdeni, klausieties labu mūziku, lai aizgaiņātu nākošos miega mākoņus, atrodiet labu ritmu ar padarīto posmu sarakstu, lai varētu sevi virzīt uz priekšu ar padarīta darba sajūtu. Un tikai TAD, kad jūtat, ka vairs nespējat, šaujat kafijas dozu iekšā. Tad tai būs vislabākais efekts, jūs nebūsiet iztempis litru no tās un jūsu mutē nebūs skābuma paradīze.

Tātad, kafija ir "spricējama" tikai tad, kad esat jau uz robežas - vai nu uz pamošanās, vai aizmigšanās. Tad tai ir vislabākais efekts.

Starp citu, labrīt. Vēl viena karsta diena Latvijas metropolisē.

"Crystal Ball" un "The Frog Prince" rullē. Mīlu "Keane" un jauno albumu - ar katru noklausīšanās reizi arvien pieejamāks kļūst. Gluži kā vecais, labais Radiohead.

Pēcis recenzē: "I, Robot" ("Es, Robots")

Kaut kā ir sanācis, ka es ik pa laikam noskatos arī kādu labu "veco" filmu, kas ir izturējusi savu laika un kritikas pārbaudi un par kuru prasīt prasās uzsist nedaudz rindkopu. Viena no tādām filmām ir pagadījusies "I, Robot" ar Vilu Šmitu galvenajā lomā - un ar cilvēciskāko robotu pasaulē Sanniju otrajā galvenajā lomā.

Filmas uzņemt par nākotni ir reizē tik kārdinoši, ienesoši - un riskanti. Pievienojiet tam vēl velmi adaptēt vai kaut nedaudz ieviest tāda "sci-fi" klasiķa, nu tāda kā piemēram Īzaka Asimova, idejas dzīvē - un jūs iegūsiet iespēju 1 no 1000, ka filma izgāzīsies kritikas acu priekšā. Un ja jūs vēl gribētu piebilst - "bet vispār šādu kombināciju neviens īsti nespētu pavilkt, vismaz Holivudā nē"... Jā, nu šeit jūs būtu tiešām kļūdijušies.

Bet vispirms stāsts. Ir 2035. gads un pasauli ir pārņēmusi robotu mānija. Roboti ir visur, viņi ir lieliski palīgi cilvēkiem ikdienas rūpēs, aizpilda grūtākos un garlaicīgākos darbus, un tā tālāk un tā joprojām. Robotu kustību un prāta inteliģence ir samērā augsta, un tās ierobežo vien trīs pamata likumi - pirmais, robots nedrīkst nodarīt pāri cilvēkam ar savu darbību vai bezdarbību vai arī nedrīkst ļaut nonākt cilvēkam nelaimē, otrais, robotam jāpilda visas cilvēka pavēles, izņemot tās, kas konfliktē ar pirmo likumu un trešais - robotam jāaizstāv sava eksistence, kamēr šī aizsardzība nekonfliktē ar pirmo vai otro likumu. Cilvēkiem ir pieejami ļoti mazi mobilie telefoni, automašīnas kas pārsvarā brauc pašas, sintētiskie implanti kā veselas rokas, kas kustās un darbojas kā dzīvas, kā arī milzu inflācija, ka četri ali maksā 46 dolārus vai 10 dolāri jānoliek autobusa biļetei...

Vila Šmita detektīvs Spūners ir nesen cietis nelaimes gadījumā, kurā zaudējis roku. To viņš iegūst no jauna, pateicoties firmas U.S. Robotics brīnumiem. Taču drīz iznākot no ārstniecības, viņš ciet autokatastrofā, kurā viņa un vēl viena mašīna tiek iespiestas upē. No blakusmašīnas par dzīvību cīnās mazā meitenīte un viņš, tad uzrodas robots, kas aprēķina, ka izglābt var tikai Spūneru, un izvelk to no ūdens. Meitenīte aiziet bojā...

Atgriežoties darbā, Spūners uzzina, ka pašnāvību izdarījis doktors Lanings, galvenais U.S. Robotics izgudrotājs un Spūnera ārsts, kas atgrieza viņu dzīvē. Spūners ir arī acīmredzami negatavs atgriezties dzīvē, jo nēsā sevī līdzi dziļu naidu un neuzticību pret robotiem. Neviens netic viņa versijai par robotu-slepkavu, līdz slepkavības vietā tiek atrasts robots, kas ne tikai vien izrāda pretošanos, bet arī aizstāvas, lieto ieroci, nepakļaujas komandām, cenšās bēgt pie aizturēšanas - to visu, mierīgi ignorējot visus trīs likumus. Taču ne USR, ne arī policija un valdība nav gatava apturēt progresu kāda nieka "trakās mašīnas dēļ" (kurai pat ir vārds kā cilvēkam - Sonijs), kura ir sākusi rīkoties ārpus normas robežām. Spūners tiek atstādināts no izmeklēšanas, taču neapstājas, emocionāli rīkojoties apzināti un reizē neapzināti izraisot notikumu ķēdi, kas noved līdz ļoti pārsteidzošam finālam....

Jāsaka, ka šis elements - sāpes kā naida motīvs pret it kā neko ļaunu negribošajām mašīnām - tiek lieliski iedvests ekrāna dzīvē gan no Vila, gan no scenārija puses, un stāstā galā parādās, ka viņa tēlotajam Spūneram kaut kādā mērā bija taisnība - bez dvēseles, bez sirds veikta palīdzība var nest tikpat lielu ļaunumu kā no sirds sniegta vienkārši viena palīdzīga roka - labumu. Un tieši šis motīvs neapzināti turpina arī domu - vai vēlme darīt labu ir vienmēr attaisnojama? Vai tā vienmēr tiešām dod to, ko vēlamies? Vai arī laime un labums ir daudz sarežģītāki un kompleksāki morāles konteksti, ko nevar izteikt trijos likumos? Ko nevar izteikt šabloniskās morāles štampās?

Nu jā, man patīk "Es, Robots". Es esmu lasījis gan nedaudz no Asimova izcilo stāstu sērijas, gan ļoti daudz no tā laika zinātfantastikas, ārzemju un mūsu krasta, un jāsaka, galveno ideju šī filma iznes patiešām labi. Vispār pārņem silta sajūta, ka Holivuda un citi kinomeistari vispār krāmējas ap veco, nerūsējošo zinātniskās fantastikas klasiku - kaut vai vēlme veidot adaptācijas, tādas kā "Solaris", liecina par velmi tomēr izlēkt no parastā štampainās "akšons-ļaunieroboti-atkalakšons-mīlasainaunblodinearlielāmkrūtīm" shēmas provēt kopā ar parasto mirstīgo tautu saprast šo mūsdienas Žilu Vernu idejas. Šī filma nekautrējas veidot savu pasauli, drusku piesviežot no realistiskā (kadri, kas filmēti ar drebelīgu roku un kuros iekombinēti digitālie kadri, izskatās neticami labi), kaut vai Spūnera avārija lielceļa tunelī, kad it kā nokļūstam viņa lomā - ausis aizkritušas, "širmis", liekas, tūlīt aizvērsies...Tie mijas ar "supergrafiku", kas gan izturēta, nekad nekļūst ļoti samākslota. Roboti izskatās labi, bet to visu pārsit Sonijs - kārtējais virtuālais aizskargs, aiz kura stāv tāds labs TV aktieris kā Alans Tudjuks (Alan Tudyk), viņš arī "Firefly" un "Serenity" Vašs (Wash). Tieši uz Soniju tiek likta galvenā atslēga - viņš ir visa alfa un omega.

Labi aktierdarbi, nav lielā zvaigžņu plejāde, bet visu cieņu Vilam, jo viņa iemiesotais varonis ir ļoti ticams ar savām sāpēm par nespēju palīdzēt un zaudējumu, šaubām, dusmām, naidu un niknumu. Labs arī Džeims Kromvells (James Cromwell) kā cilvēciskais ģēnijs doktors Lanings, nav slikta arī Bridžita Mojnahana (Bridget Moynahan) kā sterilā zinātniece, kas filmai ejot arvien dziļāk mežā, pārvēršas par dzīvu būtni, kas sāk izprast savas radīšanas labā un ļaunā sekas - un cilvēcisko atbildību. Tekstā daudz humora ("Look, I understand you have experienced a loss, but this relationship just can't work. I mean, you're a cat. I'm black. I'm not going to be hurt again."), kas tomēr nogrimst daudzu, labu un saistošu rindu jūrā. Tieši šajos pastarpinātajos citātos un tekstos ir daudz atsauces uz piecdesmito un sešdesmito gadu labākajiem "sci-fi" literārajiem veikumiem ("Does believing you're the last sane man on the planet make you crazy? 'Cause if it does, maybe I am."), kas rada patīkamu mājīguma sajūtu - scenāristi nav bijuši idioti un zinājuši, ar kādu materiālu kauč vai atsauces līmenī viņiem ir darīšana! Filma arī drusku jūtama "melnīšu" pieskaņa mūzikā, stilā, aktieru izvēlē - neuzbāzīgi, taču stilīgi un piedod filmai tomēr patīkamo vēlmi neuztver to nopietni - a ja nu jūs nesaprotat, par kādu "nulto likumu" viņi filmas beigās tur muld?

Deviņi NS-5 roboteļi no manis. Iz desmita. Tiešām labs skatāmgabals.

pirmdiena, jūlijs 10, 2006

Pēcis recenzē: Keane - Under The Iron Sea

Bieži vien, kad nākās lasīt kāda kritiķa nicīgu vai uzbrūkošu kritiku kādam mākslas darbam - būtu tā izrāde, grāmata, filma vai skaņdarbs -, jūs noteikti esat kādreiz taču nodomājis - nu kāda velna pēc viņš tik ļoti plucina minēto gara darbu?

Šis jautājums mani nomocija pēc tam, kad izlasīju TVNET visumā cienijamā mūzikas apskatnieka Jāņa Žildes recenziju par britu trio jaunatklājuma "Keane" jaunāko veikumu "Under The Iron Sea", kuri bija interesanti sākumā kauč ar to, ka grupā trūkst "normāla" ģitārista...taču neviens šim faktam vairs īpaši nepievērsa uzmanību, jo šis trio bija lielisks roka dziesmu "štancētājs" - "Everybody's Changing", "Somewhere Only We Know", "This Is The Last Time" - un tā popularitāte bija pelnīta, jo dziesmas klausijās un klausās joprojām. Ja godīgi, jau tad drusku apbrīnu izsauca diezgan uzbraucošā kritika no Latvijas apskatnieku puses šim bezģitāru ansamblim (tas pats Žilde, arī mikseris.lv diezgan labi "nolika" "Hopes And Fears") - vai tiešām mūsu mūzikas vide visu kas nav iemērkts ķērcošā vai līganā ģitāras meldiņā uzskata par pusgatavu produktu?

Lai arī kā būtu, vērtējumi, protams, katram mums ir subjektīvi un tur nav nekas slikts un labs, tā vienkārši ir. Manējais šī albuma sakarā ir tāds, ka Keane ļoti spēcīgi izceļas ar savu skanējumu (un turpina to darīt vēl joprojām), turpina attīstīties vien sev zināmā virzienā (iespējams, tieši tā mulsinot daudzus apskatniekus un kritiķus), un "Under The Iron Sea" ir kā labs pierādījums tam.

Jāsaka, dzirdētās atsauksmes no forumiem un dažādiem cilvēkiem krietni samazināja manī "haipa" līmeni, kas bija vajadzīgs, lai albums manās acīs automātiski neizgāztos. Pēc pirmās noklausīšanās es sapratu, ka nekas no tā, ko es cerēju, nav piepildījies, es atļāvos albūmu vēlreiz noklausīties. Un tad vēl. Un vēl. Kāpēc gan? Viens vārds - dziesmas.

"Atlantic" kā liela, melna jūra, kas pelēkas dienas pievakarē viļņojas un pat drusku biedē. "It Is Any Wonder?" vienkārši satriec ar vienkāršību un tajā pašā reizē daudzslāņainību, ar katru reizi noklausīšanās reizi piedāvājot kaut ko jaunu un reizē vecu. "Leaving So Soon" ievads atgādina jautru norādi uz piecdesmito gadu vokālajiem ansambļiem, un "Put It Behind" kopā ar "Crystal Ball" liek albūma ritmam atgriezties pie straujākiem ritmiem pēc "A Bad Dream" tumšā rituma. Vismīļākā citādā dziesma man šajā albūmā ir "Hamburg Song". Dziesmas joprojām ir Keane lielākais spēks, kaut tam klāt nākusi spēja labi noproducēt savu albūmu, kā arī tomēr saglabāt savu vienkāršību un skumjo sirsnību skanējumā.

Pēc vairāku reižu noklausīšanās varu teikt - jā, varbūt nav nekas "megaoriģināls", ko dažs labs pārlieku "sakrutojies" apskatnieks cenšās pierakstīt grupām, kas, piedodiet, par klaju ākstīšanos un ģitāru dīrāšanu neko vairāk pratušas. Protams, jā, skanējums....jā, reitingi...jā, milijoni dolāru un dzīvo būtņu. Var jau būt ka viss ir ļoti aprēķināts. Bet vai kāds ir padomājis, ka popmūzikas pamatā tomēr ir tā spēja to izveidot, izteikt, ko tu jūti tā, ka to saprot milijoniem cilvēku pasaulē? Tāda spēja ir retajam, taču Keane līderim Tomam Čaplinam tā ir. Plus ļoti laba balss.

Astoņi jūras viļņi iz desmita no manis.

ceturtdiena, jūlijs 06, 2006

Karsti

Nepārprotami tuvojas karstākais laiks šajā vasarā. Ārā ir jēga iziet tikai tad, ja tavs mērķis ir peldvieta, kurā vismaz ūdens ir patīkami vēss, vai arī lai iegādātu pudeli atdzesētas dziras, ledus tējas, minerāļa vai arī saldējumu. Citādāka vazāšanās pa ielām līdzinās mērenam mēģinājumam tikt izceptam. Un tad jau ēdēji gan jau ka netrūks, saskries no malu malām kā likts :)

Šodien būs "es ņurkoju dziļi un dziļi un vēl dziļāk un man vienalga cik ārā grādi" diena. Heh :)

trešdiena, jūlijs 05, 2006

Testiņa postiņš

...no Drivel programmas. Izskatās, ka tā atpazīst Blogger 1.0/2.0 tagad, varētu būt labi :)