Pēcis recenzē: Keane - Under The Iron Sea

Bieži vien, kad nākās lasīt kāda kritiķa nicīgu vai uzbrūkošu kritiku kādam mākslas darbam - būtu tā izrāde, grāmata, filma vai skaņdarbs -, jūs noteikti esat kādreiz taču nodomājis - nu kāda velna pēc viņš tik ļoti plucina minēto gara darbu?

Šis jautājums mani nomocija pēc tam, kad izlasīju TVNET visumā cienijamā mūzikas apskatnieka Jāņa Žildes recenziju par britu trio jaunatklājuma "Keane" jaunāko veikumu "Under The Iron Sea", kuri bija interesanti sākumā kauč ar to, ka grupā trūkst "normāla" ģitārista...taču neviens šim faktam vairs īpaši nepievērsa uzmanību, jo šis trio bija lielisks roka dziesmu "štancētājs" - "Everybody's Changing", "Somewhere Only We Know", "This Is The Last Time" - un tā popularitāte bija pelnīta, jo dziesmas klausijās un klausās joprojām. Ja godīgi, jau tad drusku apbrīnu izsauca diezgan uzbraucošā kritika no Latvijas apskatnieku puses šim bezģitāru ansamblim (tas pats Žilde, arī mikseris.lv diezgan labi "nolika" "Hopes And Fears") - vai tiešām mūsu mūzikas vide visu kas nav iemērkts ķērcošā vai līganā ģitāras meldiņā uzskata par pusgatavu produktu?

Lai arī kā būtu, vērtējumi, protams, katram mums ir subjektīvi un tur nav nekas slikts un labs, tā vienkārši ir. Manējais šī albuma sakarā ir tāds, ka Keane ļoti spēcīgi izceļas ar savu skanējumu (un turpina to darīt vēl joprojām), turpina attīstīties vien sev zināmā virzienā (iespējams, tieši tā mulsinot daudzus apskatniekus un kritiķus), un "Under The Iron Sea" ir kā labs pierādījums tam.

Jāsaka, dzirdētās atsauksmes no forumiem un dažādiem cilvēkiem krietni samazināja manī "haipa" līmeni, kas bija vajadzīgs, lai albums manās acīs automātiski neizgāztos. Pēc pirmās noklausīšanās es sapratu, ka nekas no tā, ko es cerēju, nav piepildījies, es atļāvos albūmu vēlreiz noklausīties. Un tad vēl. Un vēl. Kāpēc gan? Viens vārds - dziesmas.

"Atlantic" kā liela, melna jūra, kas pelēkas dienas pievakarē viļņojas un pat drusku biedē. "It Is Any Wonder?" vienkārši satriec ar vienkāršību un tajā pašā reizē daudzslāņainību, ar katru reizi noklausīšanās reizi piedāvājot kaut ko jaunu un reizē vecu. "Leaving So Soon" ievads atgādina jautru norādi uz piecdesmito gadu vokālajiem ansambļiem, un "Put It Behind" kopā ar "Crystal Ball" liek albūma ritmam atgriezties pie straujākiem ritmiem pēc "A Bad Dream" tumšā rituma. Vismīļākā citādā dziesma man šajā albūmā ir "Hamburg Song". Dziesmas joprojām ir Keane lielākais spēks, kaut tam klāt nākusi spēja labi noproducēt savu albūmu, kā arī tomēr saglabāt savu vienkāršību un skumjo sirsnību skanējumā.

Pēc vairāku reižu noklausīšanās varu teikt - jā, varbūt nav nekas "megaoriģināls", ko dažs labs pārlieku "sakrutojies" apskatnieks cenšās pierakstīt grupām, kas, piedodiet, par klaju ākstīšanos un ģitāru dīrāšanu neko vairāk pratušas. Protams, jā, skanējums....jā, reitingi...jā, milijoni dolāru un dzīvo būtņu. Var jau būt ka viss ir ļoti aprēķināts. Bet vai kāds ir padomājis, ka popmūzikas pamatā tomēr ir tā spēja to izveidot, izteikt, ko tu jūti tā, ka to saprot milijoniem cilvēku pasaulē? Tāda spēja ir retajam, taču Keane līderim Tomam Čaplinam tā ir. Plus ļoti laba balss.

Astoņi jūras viļņi iz desmita no manis.