Vēsture mēdz atkārtoties. Ja mēs to pieļaujam.
Pirmā jūnija nedēļa turpina būt karsta politisko notikumu ziņā. Pēc tam, ka TP ar jūtamu nolemtības sajūtu nobalsoja par savienības veidošanu ar LPP/LC, pēc tam, ka Ēķis acīmredzamā nepārdomātā steigā katru darbdienas vakaru deldēja LNT reitingus (jā, pirmo PLL raidījumu visticamāk skatījās 16%, bet pēdējo piekdien nedomāju ka vairāk par 5%), pēc tam, kad ceturdien neskatoties uz daudzkārtējiem (ja esam precīzi, septiņiem) mēģinājumiem dot pieprasījumu paskaidrojumiem EM Artim Kamparam par Parex līzinga Baltkrievijas meitasuzņēmuma pārdošanu un četriem neveiksmīgiem mēģinājumiem pieprasīt budžeta likuma caurskatīšanu paātrinātā gaitā opozīcija joprojām bija zaudētājos, sestdien beidzot sagaidījām Šleseršovu - LPP/LC tuss ar vienu vienīgu mākslīgu mērķi - plakātiski pasludināt savienību ar otru A.Š. dvīņu "molekulu" Tautas partiju.
Tā kā man pirmdien bija jānodod kvalifikācijas darbs un nākošajā dienā es biju tāds nekāds, ar dusmām apbrīnoju Ēķa vēlmi čakarēt LNT programmu (starp citu, visur - gan Lattelecom interaktīvajā TV, gan manstv.lv - bija pieejama vecā, ar "Chuck" desmitos pirmdienā, ko es ļoti gribēju redzēt pēc kvalifikācijas darba nodošanas). Pakāpeniski man kļuva vienalga, jo man jau sen ir skaidrs, ka būs jāstrādā ar cilvēkiem, būs jāskaidro situācija un tam, ko dara vai nedara pelni kubā, nav lielas nozīmes - ja mēs rīkosimies.
Atgriežoties pie sestdienas balagāna - visu dienu nodarbojos ar programmēšanu un savu lietu kārtošanu, un beigās uzmetu aci portāliem - kas labs ticis teikts un rakstīts par sestdienas pasākumu. Lai gan pret DELFI man ir divejādas jūtas, šoreiz raksts ir laikam visprecīzākais, lai raksturotu pelnu kubā jauno virzienu. Jāsāk ir laikam ar šī raksta fotogrāfiju:
Tam seko nelieli izvilkumi no tā:
Problēma tikai tāda Godmaņa kungs, ka šiem kungiem bija jādara savs darbs uzņēmējdarbības sfērā. Un nevis jālien politikā. Savādāk nebūs kas to dara - vai jūs piekrītat? Protams, pašu bremzētais un čakarētais tiek pagriezts pretējā virzienā - kā nekā ir cerība, ka neviens neatcerēsies, ka TP vēl līdz pat aprīlim bija valdībā:
Un protams, vēl kaut kas, kas tā kā nav izdarīts iepriekšējos gados (bet par to nevienam ne vārda):
Un beigu beigās lielais sauklis - mēs roku rokā pie valsts budžeta, dalīsim to un visiem tiks:
Kopumā ideju jaunu jau nav un var just, ka vienīgais veids, kā pelni kubā cer kaut ko panākt, ir bezgalīga smadzeņu skalošana. Taču diemžēl to nevar veigt bezgalīgu skaitu reižu - nebūtu Šlesers solījis iepriekšējās vēlēšanās 50 tūkstošus darba vietu, daļa cilvēku vēl noteikti viņam noticētu. Nebūtu TP demonstratīvi centies boikotēt valdības darbu pēdējo pusgadu - vēl kāds ticētu, ka Andris Šķēle ir atnācis strādāt, nevis savu ādu glābt. Zināmā mērā tas ir tāds "leap of faith" - mēs jau varam rīkot skaidrošanu, pretējas akcijas, bet beigu beigās viss izšķirsies uz to vienkāršo, mūsu zemes nogurdināto vēlētāju - vai viņi spēs redzēt cauri šai miglai vai nē.
Tā kā man pirmdien bija jānodod kvalifikācijas darbs un nākošajā dienā es biju tāds nekāds, ar dusmām apbrīnoju Ēķa vēlmi čakarēt LNT programmu (starp citu, visur - gan Lattelecom interaktīvajā TV, gan manstv.lv - bija pieejama vecā, ar "Chuck" desmitos pirmdienā, ko es ļoti gribēju redzēt pēc kvalifikācijas darba nodošanas). Pakāpeniski man kļuva vienalga, jo man jau sen ir skaidrs, ka būs jāstrādā ar cilvēkiem, būs jāskaidro situācija un tam, ko dara vai nedara pelni kubā, nav lielas nozīmes - ja mēs rīkosimies.
Atgriežoties pie sestdienas balagāna - visu dienu nodarbojos ar programmēšanu un savu lietu kārtošanu, un beigās uzmetu aci portāliem - kas labs ticis teikts un rakstīts par sestdienas pasākumu. Lai gan pret DELFI man ir divejādas jūtas, šoreiz raksts ir laikam visprecīzākais, lai raksturotu pelnu kubā jauno virzienu. Jāsāk ir laikam ar šī raksta fotogrāfiju:
Tam seko nelieli izvilkumi no tā:
Godmanis pauda cerību, ka vēlētāji noticēs profesionāļiem, jo, piemēram, Ivars Strautiņš, kā nodrošināt darba vietas pienrūpniecībā, Gunārs Ķirsons - sabiedriskajā ēdināšanā, Kirovs Lipmans - farmācijas rūpniecībā. "Šie cilvēki arī zinās, kā atmaksāt milzīgo valsts parādu, jo nevienam pasaulē nav uzdevums - apmaksāt mūsu parādus," teica Godmanis.
Problēma tikai tāda Godmaņa kungs, ka šiem kungiem bija jādara savs darbs uzņēmējdarbības sfērā. Un nevis jālien politikā. Savādāk nebūs kas to dara - vai jūs piekrītat? Protams, pašu bremzētais un čakarētais tiek pagriezts pretējā virzienā - kā nekā ir cerība, ka neviens neatcerēsies, ka TP vēl līdz pat aprīlim bija valdībā:
Šķēle uzsvēra, ka bezdeficīta budžetam ir jākļūst par valsts budžeta veidošanas praksi. Ir jāizstrādā arī saprātīga starptautiskā parāda atdošanas stratēģija. Šķēle pauda viedokli, ka pašreizējā valdība ir palaidusi garām iespēju reformēt valsts pārvaldi. Valdība esot rīkojusies kā pusaudzis, kuram iedota liela nauda, bet viņš iegāja kazino un to notrallināja.
Un protams, vēl kaut kas, kas tā kā nav izdarīts iepriekšējos gados (bet par to nevienam ne vārda):
Pausts atbalsts arī uzņēmējdarbībai, jaunu darba vietu radīšanai, nodokļu sloga un valsts birokrātijas mazināšanai. LPP/LC iestājas par ilgtspējīgu, reģionāli līdzsvarotu tautsaimniecību un ekonomiski patstāvīgām pašvaldībām, kā arī par sociālās drošības un stabilitātes nodrošināšanu ilgtermiņā un sociālā budžeta neaizskaramību.
Un beigu beigās lielais sauklis - mēs roku rokā pie valsts budžeta, dalīsim to un visiem tiks:
Arī Ainārs Mežulis no Smiltenes apgalvoja, ka cilvēki ir noguruši, viņi baidās, ka var būt vēl sliktāk, arī Mežulis atbalstīja kongresā vairākkārt izskanējušo domu, ka tikai uzņēmēji roku rokā ar politiķiem var izvest Latviju no krīzes.Īsāk sakot skaists bla bla bla, kuram nav reāla seguma, jo ne TP, ne LPP atbildību pēdējā gada laikā nav vēlējusies uzņemties (pat Rīgā, kur LPP tā kā ir pie varas grožiem). Nav arī īsti izskaidrots, kāpēc vēlētājam būtu jātic cilvēkiem, kuru kopējā parādu summa visticamāk pārsniedz nākamā gada budžetā īsināmo tēriņu apjomu. Jāpiezīmē arī to, ka domātā forma - valsts un privātīpašuma sapludināšana - nav sveša. Šīs idejas autors tika kādreiz Itālijā (kas ir Latvijas ziemeļu radiniece) uz rokām nēsāts. Jā, viņa vārds bija Musolīni un viņš bija parasts skolotājs ar kaislīgām runas spējām, bet absolūti neracionālu prātu - sociopāts pēc definīcijas un ticības. Un šo režīma veidu nesauca nekā savādāk kā "fašisms".
Kopumā ideju jaunu jau nav un var just, ka vienīgais veids, kā pelni kubā cer kaut ko panākt, ir bezgalīga smadzeņu skalošana. Taču diemžēl to nevar veigt bezgalīgu skaitu reižu - nebūtu Šlesers solījis iepriekšējās vēlēšanās 50 tūkstošus darba vietu, daļa cilvēku vēl noteikti viņam noticētu. Nebūtu TP demonstratīvi centies boikotēt valdības darbu pēdējo pusgadu - vēl kāds ticētu, ka Andris Šķēle ir atnācis strādāt, nevis savu ādu glābt. Zināmā mērā tas ir tāds "leap of faith" - mēs jau varam rīkot skaidrošanu, pretējas akcijas, bet beigu beigās viss izšķirsies uz to vienkāršo, mūsu zemes nogurdināto vēlētāju - vai viņi spēs redzēt cauri šai miglai vai nē.
Ierakstījis Unknown 5:05 pēcpusdienā
0 Komentāri
