Uz referendumu

Pēc divām dienām Latvijā notiks pirmais refendums tās vēsturē par grozījumiem Satversmē. Tas ir svarīgs notikums, jo kaut arī mūsu valsts pamatdokuments mainīts ir salīdzinoši bieži, tas reti kad ir skāris tik visaptverošas izmaiņas. Proti, ir runa par tiesībām ne mazāk kā desmitai daļai balstiesīgo pilsoņu ierosināt Saeimas atlaišanas procedūru un ne mazāk kā trešajai daļai to atlaist. Šķiet, ka neviens nedzīvo ilūzijās par to, kāpēc šie grozījumi ir parādījušies un kāpēc tiem ir liels atbalsts (vai pietiekams - redzēsim naktī no sesdienas uz svētdienu). Šis Saeimas sasaukums ir sagādājis ļoti rūgtu vilšanos, pie tam dažādās jomās. Nav vēlmes uzskaitīt to, kas man nepatīk šī brīža politiskajā elitē - viņi to labi zin un mēs to labi zināt. Šī konfrontācija ir nonākusi līdz galējai situācijai tikai tāpēc, ka mūsu "politiķi" vienkārši atsakās mūsos klausīties. Mēs sakām - prezidentam ir jābūt godīgam, atklātam, ar stāju, iznesīgumu, valodu, bet viņi piedāvā cilvēku, kurš knapi sākumā spēja trīs vārdus teikumā savienot. Mēs sakām - ļaujiet KNAB vadītājam strādāt, ļaujiet KNAB strādāt, tā vietā mēs dzirdam ņirgas, lamas un draudus. Mēs sakām - valsts amatpersonām vismaz būtu jāspēj izvēlēties īstie vārdi un darbi, lai nedarītu kaunu valstij. Tā vietā mēs dabujam sēdošu Zatleru laikā, kad uz mūsu mīļās "Dzintaru" koncertzāles izskan ļoti slideni jociņi un ņirgas par svētām lietām latviešiem kā himna un izsūtīšanas.
Līdz šim liela daļa cilvēku, ar ko esmu runājis par politisko situāciju valstī, ir beiguši savu sakāmo ar skumju plecu raustīšanu un teikšanu "nu un, ko mēs varam iesākt? Viņiem ir nauda, viņiem ir vara, viņi uzspļauj likumam un maina to pēc savas patikšanas. Vai tāpēc vērts mocīties un cīnīties?"
Tad kas ir mainījies šobrīd? Laikam jau tas, ka cilvēki sapratuši, ka "viņi" neapstāsies. Likās, absurda līmeņus valdošā koalīcija sasniedza pagājušo gadu. O nē, tā bija tikai iesildīšanās. Šogad notikušais un vēl plānotais ir pārspējis visu. Pat histēriskā Kalvīša nomaiņa pret holerisko Godmani praktiski izkārtnes maiņa vien bijusi.
Vai "viņi" apzinās, ko viņi ir izdarījuši un ko dara? Manuprāt, nē, un tas šķiet ir visbīstamākais. Bieži vien esmu salīdzinājis šī brīža politisko situāciju, ar kuģi, kurš dreifē, kura vadība ir pamatīgi pielikusies un pasažieri ar šausmām vēro tuvojošās klintis. Tāpēc es arī došos uz referendumu - es uzskatu, ka "pasažieriem" pilsoņiem ir jābūt tiesībām nomainīt kuģa vadību, lai tas neuzskrietu uz sēkļa.

Tādi ir mani apsvērumi, kāpēc es saku "JĀ" grozījumu apstiprināšanai. Vēl varu tik piebilst, ka mēģinājums boikotēt referendumu tā šķiet ir atspēlējies koalīcijai. Varēja tomēr aicināt cilvēkus realizēt savu politisko gribu un teikt vai nu "jā", vai "nē" grozījumiem.

Aicinu visus - būs jauka sesdiena. Nesēžam mājās, apmeklējam tuvāko iecirkni un tad dodamies baudīt skaisto laiku dabā.

Sonets par zālēm, kas padara visu sliktāku

Love is noise. Jep. Viņi ir atpakaļ. Pārsteidzoši savādāki - taču labākajā ziņā tādi paši.