Varbūt pat nav vērts to pieminēt, bet tomēr...

BBC News ziņo par Čadas "naftas biznesu" un Pasaules Bankas (World Bank) iesaistīšanos tajā. Pirms trim gadiem tika iesākts šāds projekts (Wikipedia), kas reāli nu ir beidzies ar totālu krahu (BBC News). Čadas iedzīvotāju nabadzība nav mazinājusies, autoritārais prezidents izmantojis piķi, sapērkot labumus sev, bet galvenokārt ieročiem, kā arī naftas kompānijas nav izpildījušas savu solījumu daļu.

Varam teikt trīs vārdus - tā ir Āfrika. Bez jebkādām šaubām, cilšu konflikti, pacelti "Technicolor" un moderno tehnoloģiju un "demokrātijas" līmenī, diemžēl joprojām nosaka šī pasaules nabadzīgākā kontinenta dzīvi. Čada ir viena no tām valstīm, par kuru var teikt, ka abas etniski karojošās puses nekautrējas izmantot jebkuru līdzekli, lai nokļūtu pie varas. Nafta tikai pievieno papildus elementu, samiksējot ar Rietumu izpratni par biznesa veidošanu - "po" par cilvēciskumu, cilvēku labklājību, ka tik piķis -, rada pretīga zanķa izjūtu.

Esmu atradis sev pa jaunu vecos velsiešu rokerus "Manic Street Preachers", "Kevin Carter" ir ritīgi spēcīga dziesma, šeit arī Wikipedia ieraksts par šo interesanto fotogrāfu, kas kopā ar citiem amata brāļiem veidoja Bang Bang Club, kas dokumentēja cilšu un rasisma konfliktus Āfrikas dienvidu daļā. "Maņiki" ir viena no tām retajām grupām, kura izklausās virspusē labi, bet kad tu roc dziļāk, tu saproti, ka tie ir Mākslinieki ar lielo M, gatavi runāt par sāpīgām un nopietnām problēmām caur ironiju un nelielu ņirgu.

Par vasarām lielākai daļai cilvēku, manuprāt, ir kopēji divi viedokļi - ir ļoti jauki un forši kad tā pienāk. Un ir nedaudz skumji, bet reizē arī priecīgi, ka tā aiziet. Mēs, mērenā klimata tusētāji, varam izbaudīt šo gada laiku maiņu, pat neapzinoties, ka liela daļa zemeslodes iedzīvotāju neko tādu nepiedzīvo.

Par šo laiku, kad neesmu rakstījis - un šaubos, vai kāds arī ir lasījis vecos ierakstus un vispār interesējies par manu necilo personību - ir noticis ļoti daudz kas jauns, nepieredzēts, it kā reizē vecs un tajā pašā laikā ļoti jauns. Bet par visu pēc kārtas.

Manai dzimtajai pilsētai Cēsīm beidzot tika nosvinēta 800 gade. Gadiņi tā kā padaudz un var jau atskatīties ar pieredzējušu aci uz to, kas tad ir šīs apdzīvotās vietas uz Vidzemes augstienes malas plusi un mīnusi. Neapšaubāmi Cēsu bagātība ir tās patiesais skaistums. Cēsis atrodās uz uzkalnu rindas Vidzemes centrālās augstienes malā, uz kuras robežas arī sākās straujais kritums uz Gaujas senleju un bijušās ledus jūras dibenu - Valmieru un Limbažiem. Pievienojiet tam 800 gadu dažāda laiku posma arhitektūru un liecības no pagājušajiem gadsimtiem, un jūs iegūstat pilsētu-pērli.

Protams, citu pilsētu patrioti spēs atrast pateikt ko labu par savām dzimtajām vietām un to izcilumu un skaistumu. Un tas būs tikai labi, jo manuprāt, dzīvojot un fanojot par Rīgu kā metropoli, mēs piemirstam, ka liela daļa Latvijas dzīvo mazpilsētā. Un ja šīs vietas vēl turēsies, mēs kā tauta nepazudīsim.

Tad vēl izgājušo nedēļas nogali atkal viesojos dzimtajā nostūrī, spēlēju kāzās nelielu 5-6 dziesmu pauzi, kopā ar meiteni un manām māsām svinējām skaisti aizejošo vasaru ar dziesmām, gardumiem un vīnu, kā arī nākamajā rītā devāmies nelielā pastaigā uz Cīrulīšu Spoguļklintīm. Var tikai noteikt - klasiskas vērtības nemainās.

Apsolos atsākt aktīvāk rakstīt, tāpēc drīz turpināšu par savām profesionālajām nodarbēm - Jokosher, Ardour, LDSPA, C programēšana, mūzika un tā tālāk :)