Pēcis recenzē: "I, Robot" ("Es, Robots")

Kaut kā ir sanācis, ka es ik pa laikam noskatos arī kādu labu "veco" filmu, kas ir izturējusi savu laika un kritikas pārbaudi un par kuru prasīt prasās uzsist nedaudz rindkopu. Viena no tādām filmām ir pagadījusies "I, Robot" ar Vilu Šmitu galvenajā lomā - un ar cilvēciskāko robotu pasaulē Sanniju otrajā galvenajā lomā.

Filmas uzņemt par nākotni ir reizē tik kārdinoši, ienesoši - un riskanti. Pievienojiet tam vēl velmi adaptēt vai kaut nedaudz ieviest tāda "sci-fi" klasiķa, nu tāda kā piemēram Īzaka Asimova, idejas dzīvē - un jūs iegūsiet iespēju 1 no 1000, ka filma izgāzīsies kritikas acu priekšā. Un ja jūs vēl gribētu piebilst - "bet vispār šādu kombināciju neviens īsti nespētu pavilkt, vismaz Holivudā nē"... Jā, nu šeit jūs būtu tiešām kļūdijušies.

Bet vispirms stāsts. Ir 2035. gads un pasauli ir pārņēmusi robotu mānija. Roboti ir visur, viņi ir lieliski palīgi cilvēkiem ikdienas rūpēs, aizpilda grūtākos un garlaicīgākos darbus, un tā tālāk un tā joprojām. Robotu kustību un prāta inteliģence ir samērā augsta, un tās ierobežo vien trīs pamata likumi - pirmais, robots nedrīkst nodarīt pāri cilvēkam ar savu darbību vai bezdarbību vai arī nedrīkst ļaut nonākt cilvēkam nelaimē, otrais, robotam jāpilda visas cilvēka pavēles, izņemot tās, kas konfliktē ar pirmo likumu un trešais - robotam jāaizstāv sava eksistence, kamēr šī aizsardzība nekonfliktē ar pirmo vai otro likumu. Cilvēkiem ir pieejami ļoti mazi mobilie telefoni, automašīnas kas pārsvarā brauc pašas, sintētiskie implanti kā veselas rokas, kas kustās un darbojas kā dzīvas, kā arī milzu inflācija, ka četri ali maksā 46 dolārus vai 10 dolāri jānoliek autobusa biļetei...

Vila Šmita detektīvs Spūners ir nesen cietis nelaimes gadījumā, kurā zaudējis roku. To viņš iegūst no jauna, pateicoties firmas U.S. Robotics brīnumiem. Taču drīz iznākot no ārstniecības, viņš ciet autokatastrofā, kurā viņa un vēl viena mašīna tiek iespiestas upē. No blakusmašīnas par dzīvību cīnās mazā meitenīte un viņš, tad uzrodas robots, kas aprēķina, ka izglābt var tikai Spūneru, un izvelk to no ūdens. Meitenīte aiziet bojā...

Atgriežoties darbā, Spūners uzzina, ka pašnāvību izdarījis doktors Lanings, galvenais U.S. Robotics izgudrotājs un Spūnera ārsts, kas atgrieza viņu dzīvē. Spūners ir arī acīmredzami negatavs atgriezties dzīvē, jo nēsā sevī līdzi dziļu naidu un neuzticību pret robotiem. Neviens netic viņa versijai par robotu-slepkavu, līdz slepkavības vietā tiek atrasts robots, kas ne tikai vien izrāda pretošanos, bet arī aizstāvas, lieto ieroci, nepakļaujas komandām, cenšās bēgt pie aizturēšanas - to visu, mierīgi ignorējot visus trīs likumus. Taču ne USR, ne arī policija un valdība nav gatava apturēt progresu kāda nieka "trakās mašīnas dēļ" (kurai pat ir vārds kā cilvēkam - Sonijs), kura ir sākusi rīkoties ārpus normas robežām. Spūners tiek atstādināts no izmeklēšanas, taču neapstājas, emocionāli rīkojoties apzināti un reizē neapzināti izraisot notikumu ķēdi, kas noved līdz ļoti pārsteidzošam finālam....

Jāsaka, ka šis elements - sāpes kā naida motīvs pret it kā neko ļaunu negribošajām mašīnām - tiek lieliski iedvests ekrāna dzīvē gan no Vila, gan no scenārija puses, un stāstā galā parādās, ka viņa tēlotajam Spūneram kaut kādā mērā bija taisnība - bez dvēseles, bez sirds veikta palīdzība var nest tikpat lielu ļaunumu kā no sirds sniegta vienkārši viena palīdzīga roka - labumu. Un tieši šis motīvs neapzināti turpina arī domu - vai vēlme darīt labu ir vienmēr attaisnojama? Vai tā vienmēr tiešām dod to, ko vēlamies? Vai arī laime un labums ir daudz sarežģītāki un kompleksāki morāles konteksti, ko nevar izteikt trijos likumos? Ko nevar izteikt šabloniskās morāles štampās?

Nu jā, man patīk "Es, Robots". Es esmu lasījis gan nedaudz no Asimova izcilo stāstu sērijas, gan ļoti daudz no tā laika zinātfantastikas, ārzemju un mūsu krasta, un jāsaka, galveno ideju šī filma iznes patiešām labi. Vispār pārņem silta sajūta, ka Holivuda un citi kinomeistari vispār krāmējas ap veco, nerūsējošo zinātniskās fantastikas klasiku - kaut vai vēlme veidot adaptācijas, tādas kā "Solaris", liecina par velmi tomēr izlēkt no parastā štampainās "akšons-ļaunieroboti-atkalakšons-mīlasainaunblodinearlielāmkrūtīm" shēmas provēt kopā ar parasto mirstīgo tautu saprast šo mūsdienas Žilu Vernu idejas. Šī filma nekautrējas veidot savu pasauli, drusku piesviežot no realistiskā (kadri, kas filmēti ar drebelīgu roku un kuros iekombinēti digitālie kadri, izskatās neticami labi), kaut vai Spūnera avārija lielceļa tunelī, kad it kā nokļūstam viņa lomā - ausis aizkritušas, "širmis", liekas, tūlīt aizvērsies...Tie mijas ar "supergrafiku", kas gan izturēta, nekad nekļūst ļoti samākslota. Roboti izskatās labi, bet to visu pārsit Sonijs - kārtējais virtuālais aizskargs, aiz kura stāv tāds labs TV aktieris kā Alans Tudjuks (Alan Tudyk), viņš arī "Firefly" un "Serenity" Vašs (Wash). Tieši uz Soniju tiek likta galvenā atslēga - viņš ir visa alfa un omega.

Labi aktierdarbi, nav lielā zvaigžņu plejāde, bet visu cieņu Vilam, jo viņa iemiesotais varonis ir ļoti ticams ar savām sāpēm par nespēju palīdzēt un zaudējumu, šaubām, dusmām, naidu un niknumu. Labs arī Džeims Kromvells (James Cromwell) kā cilvēciskais ģēnijs doktors Lanings, nav slikta arī Bridžita Mojnahana (Bridget Moynahan) kā sterilā zinātniece, kas filmai ejot arvien dziļāk mežā, pārvēršas par dzīvu būtni, kas sāk izprast savas radīšanas labā un ļaunā sekas - un cilvēcisko atbildību. Tekstā daudz humora ("Look, I understand you have experienced a loss, but this relationship just can't work. I mean, you're a cat. I'm black. I'm not going to be hurt again."), kas tomēr nogrimst daudzu, labu un saistošu rindu jūrā. Tieši šajos pastarpinātajos citātos un tekstos ir daudz atsauces uz piecdesmito un sešdesmito gadu labākajiem "sci-fi" literārajiem veikumiem ("Does believing you're the last sane man on the planet make you crazy? 'Cause if it does, maybe I am."), kas rada patīkamu mājīguma sajūtu - scenāristi nav bijuši idioti un zinājuši, ar kādu materiālu kauč vai atsauces līmenī viņiem ir darīšana! Filma arī drusku jūtama "melnīšu" pieskaņa mūzikā, stilā, aktieru izvēlē - neuzbāzīgi, taču stilīgi un piedod filmai tomēr patīkamo vēlmi neuztver to nopietni - a ja nu jūs nesaprotat, par kādu "nulto likumu" viņi filmas beigās tur muld?

Deviņi NS-5 roboteļi no manis. Iz desmita. Tiešām labs skatāmgabals.