Sickin Sicko

Neseno Latvijas prezidenta vēlēšanu un tam sekojošo skandālu izskaņā ap un par medicīnu, tās kvalitāti, valsts apmaksāto pusi un tumšo maksājumu pusi, ko veicam mēs, pacienti, noskatījos Maikla Mūra "Sicko".

Maikla Mūra prasme veidot kadru, skaņu un rezultātā radīt vienkārši emocionālu ceolīda gabalu, kurš ir pilns ar faktiem, pēc "Fārenheita 911" ir augusi jūtami, tāpēc šo noteikti var saukt par dokumentālo filmu ar subjektīvo viedokli - kas, manuprāt, piemīt jebkurai labai dokumentālai filmai.

Taču visvairāk aizrauj, šokē, izbrīna, izraisa dziļas pārdomas pati filmas tēma - proti, Amerikas Savienoto Valstu veselības sistēma, tās lielie trūkumi un salīdzinājums ar citu, dažāda attīstības līmeņa un sistēmu valstu sistēmām.

Daudzi amerikāņi ir šokēti un vīlušies veselības apdrošināšanā, kuras lielākie trūkumi ir, ka tā nav pieejama visiem (valsts neapmaksā apdrošināšanu nabadzīgajiem, tādējādi viņiem ir reāla iespēja pirmās palīdzības vietā saņemt izmešanu uz ielas pa taisno no pieņemšanas. Lielbritānijā, piemēram, visi ir valsts apdrošināšanas subjekti, ieskaitot ārzemniekus, kaut arī tur pastāv privātā medicīna, kas pelna zolīdas summas), kā arī drūmais, savilcies lietains vasaras mākonis pār industriju, pilns ar šausmu stāstiem par atteikumiem, līgumu laušanu, speciālu klientu čakarēšanu, utt. ar visiem "jaukumiem", ko varat sagaidīt no privātas apdrošināšanas kompānijas, kuras, šķiet, ir sevišķi "alkatīgas" šajā jomā, vismaz otrpus okeāna. Par to arī šī filma. Tā arī piedāvā dažādu sistēmu apskatu no vienkāršā cilvēka skatu punkta - Kanādas, Lielbritānijas, Francijas un Kubas slimnīcās ir neiespējami atrast cilvēkus, kuriem draudētu izlikšana tikai tāpēc, ka viņi nav "nosegti" no apdrošinātāju puses. Diemžēl situācija ASV slimnīcās, izrādās, ir daudz sliktāka nekā man personiski šķita.

Mans viedoklis bija vienkāršs - ja sistēma nestrādā tā, lai neciestu neviens - kā ir ierakstīts Hipokrāta zvērestā - tad sistēma ir "beigta" un tā nestrādā. Universālā brīvā veselības aprūpe, apmaksāta ar mūsu nodokļiem, ir manuprāt vienīgais prātīgais veids, kādā jāvirzās (zinu, tūlīt domās iebļausies simtiem cilvēku, kuruprāt nodokļi ir jau tā par lieliem), neskatoties uz mūsu lielo korupciju, valsts nemīlēšanu un visiem pārējiem sviestiem.

Diemžēl ir skaidri nojaušami mājieni, ka daudzi vadošie cilvēki mūsu veselības sistēmā tic obligātajai veselības apdrošināšanai (zinot, kādus smukus ciparus smeļ apdrošinātāji par auto obligāto apdrošināšanu, var saprast - visiem gribās savu māju Jūrmalā). Cerams, ka šī filma, ja tā parādīsies mūsu kino ekrānos, tomēr izraisīs kaut vai kādu diskusiju, kaut arī uz lielu saprātu neceru.

Lai arī skumja, filma beidzas ar cerīgu toni - ka varbūt kādreiz Amerikas cilvēki tomēr atgūs spēju cienīt viens otru, un ka tas atsauksies viņu veselības sistēmā. Pēdējā laikā paviesojies dažādos veselības iestādījumos Latvijā, šādu cerību izsaku arī es.