Kā "attelpināt" Mikrotik maršrutētāju

Konfigurējot pašmāju Mikrotik ražoto WiFi maršrutētāju (sauktu arī par "ruterīti"), bāzētu uz r500 ARM procesora bāzes, man sanāca to "apklusināt" no visiem pieejamiem portiem, ieslēdzot IPSec tuneļa režīmu. Acīmredzot kaut ko līdz galam neizlasīju un rūterītis gaidīja atbildi no otra gala, kas tika dots IPSec tunelim, ignorējot pārējos visus ienākošos signālus. Varētu teikt, ka rūteris pacēla ķepas pret sauli, paspirināja tās un teica "nekur es nekustēšu, kāmēr nepārštelēsi manas smadzeņu rievas".

Pakonsulējos ar zinošiem cilvēkiem (paldies RuncZ) un konstatēju, ka tomēr ir saules stars iespējams arī šādā vētrā. Tātad daram tā.

1. Dabujam šķersoto CAT-5 kabelīti, lai varētu savienot pa taisno ruteri un datoru. Pieslēdzam rūteri datoram, ieslēdzam IP adrešu automātisko noteikšanu.
2. Problēma ir tāda, ka datoram DHCP adresi iedos, bet pašu IP adresi dators neredzēs, jo IPec fanātiski šifrēs visas paketes. Te noder tas, ka WinBox (Microtik Windows/Wine rūteru menedžmenta progamma) spēj arī pieslēgties pie rūtera, izmantojot MAC adresi. To arī provēsim iegūt.
3. Metode, ar kuru man izdevās iegūt MAC adresi, ir pieslēgt Eth1 portam šķērsoto kabeli savienotu ar datoru, atvērt komandrindu (cmd) Windows vidē divos logos, vienā
no tiem inicializēt DHCP adreses atjaunināšanu (ipconfig /renew) un otrā veikt ARP adrešu pārlūkošanu ar komandu "arp -a". Tā izdos MAC adresi formā xx-xx-xx-xx-xx-xx, kur tad arī pierakstam.
4. Tālāk dabujam WinBox (ja nav pieejama, palūdziet kādam kolēģim, kuram ir arī Microtik rūteris) programmiņu un palaižam to. Izķeksējam "Secure mode" un ierakstām MAC adresi xx:xx:xx:xx:xx formā. Ierakstām lietotāju un paroli, lai autentificētos.
5. Izdaram nepieciešamās izmaiņas, iztīram IP > IPSec uzstādījumus, vai arī citus parametrus, kas traucēja ruterim startēties.

Tā lūk :)

Bet padomājiet taču par bērniem...

Visā steigā un trakumā es tomēr vēlos šo to pastāstīt...

Var diskutēt par to, cik gados Aniņai vajadzētu uzzināt, kā ir tapusi viņa. Un ir jautājums, cik gados Jānītis varētu saprast par to, kāpēc viņam patīk plikas tantes (tikai...bez....smiekliem :D). Taču manuprāt, nav diskusija par to, ka liela pārākuma un puritānisma apziņa veido absurdu, smieklīgu un ironiski skumju situāciju.

Cīņa ar pornogrāfiju vai nevainīgu dzīvju sačakarēšana?

Slashdot divu tiesas procesu sakarā ir pacēlis interesantus jautājumus, kuri skar plašu jautājumu loku. Viens no tiem ir tehnisks - abos gadījumos apsūdzēto datori ir tikuši uzlausti un hakeru izmantoti. Tiesas pirmajos piegājienos ar pilnām tiesībām uzskatīja, ka abi apsūdzētie - pirmajā gadījumā tā ir skolotāja, kurai apsūdzība ir seksuāla uzmākšanās bērniem (kaut dators bija pilns ar reklāmprogrammām, kas reklamēja porno saites; visi zin, kas notiek, ja dators nav vairāk kā gadu atjaunināts programmatūras un drošības ziņā), otrajā gadījumā tas ir tīnis, kuram apsūdzība ir vēl skarbāka - bērnu pornogrāfijas izplatīšana. Abi gadījumi vairāk vai mazāk ir beigušies ar ne tik skarbiem secinājumiem, bet viens ir skaidrs - šeit savijas tehnisko lietu nezināšana (nu nevar tādas lietas iztiesāt bez obligātās tehniskās ekspertīzes un nedrīkst tādus pierādījumus neņemt vērā), pilnīga histērija attiecībā uz pornogrāfiju (informācijai - 16 gadu skaistu meiteņu kailfoto ASV ir pedofīliska pornogrāfija, par kuru draud nopietns cietumsods. Protams, ir jautājums, vai 16 gadīgām meitenēm vispār vajadzētu iesaistīties pornobiznesā, bet nu...), kā arī vienkārsi varas ļaunprātīga izmantošana ar attieksmi "tā vajag", jo abos gadījumos tiesa pirmajos piegājienos neizrādija ne mazāko interesi pierādījumos, kas aizstāvēja apvainotos.

Turklāt vēl tālāk komentāros ir lasāmi dažādi gadījumi par to, ka 20 gadīgs jaunietis tika uz pieciem gadiem ielikts cietumā par satikšanos ar 15-16 gadīgu meiteni, kura to vēlējās, par to ka 16 gadīgi, ja tie mīlējas vai izrāda citādi savu ķermeni viens otram, abi var tikt ietupināti cietumā par pedofīliju.

Lai diskusijai nebūtu tikai viena puse, iesaku dziļi palasīt Wikipedia rakstus par šo tēmu, kā arī pagooglēt. Mazgadīgo bērnu pornogrāfija ir liels lāsts visai cilvēcei, taču no tā nevajag izdarīt absurdus likumiskos secinājumus. Tādus kā 16, 17 gadīgu tīņu bučošanās ir noziegums, nolādēts uz mūžiem.

Drusku tā....ehhhh....iepūta. Bet izskatās, esam iztikuši ar pāris lokāliem "mēsliem" (ja nereiķina valdības un glābšanas dienestu ākstīšanos ap kuģi Ventspilī) un viss atkal lēnam nostājas savās vietās.

Negulēju, jo likās visu laiku, ka vējš ienesīs balkona durvis ar visu stiklu un vēl pajautās, vai dušu nevajag. Brrrrr... :(

Tagad plīstu nost. Heh, jājiet gulēt.

Tsunami tsunami came washing over me

Baltkrievi nogriezuši naftas vadu Krievijai, izskatās, ka lielais tautu brālības periods ir beidzies. Tautas Partija turpina strauji un bezcermionāli koncentrēt varu savās rokās, izskatās, ka tie arī ir izlēmuši beidzot neizlikties un likt saprast, ka pa katru cenu grib palikt pie varas. Šķiet arī, ka miers ASV starp demokrātiem un republikāņiem nu ir cauri, jo demokrāti jau sāk kurināt grillu, kā arī savu lomu nospēlē Buša šībrīža nespēja saprast, ka viņš vairs nav situācijas noteicējs. Tigra, mana trakulīgā kaķenīte, nes savu plīša draugu Egbertu padzerties pie ūdens un paikas. Gandrīz nokož un pēc tam cenšās atdarīt ar labu :) Ziemas joprojām nav, un šķiet, arī nebūs. Labāk būt pesimistam, vai ne?

Šonedēļ domāju pabeigt un publicēt otru recenziju par Manic Street Preachers diskogrāfiju. Šoreiz uz mana āķa būs nevienmērīgais, bet nozīmīgais un noteikti baudāmais "Know Your Enemy", kura vislielākie meistardarbi ir "Ocean Spray", "Freedom Of Speech Won't Feed My Children" un "Baby Elian".

Šonedēļ...cerams...arī beigsies visi lielie mācību trakumi manai meitenei, nu vismaz lielākajos vilcienos un tad varēsim uzvilkt elpu.

Viss ir cerams.

Pēcis recenzē: Manic Street Preachers - "Everything Must Go" (1995)

Piezīme: nākošo mēnesi pa vienam nedēļā es recenzēšu nu jau klasisko velsiešu roķeru Manic Street Preachers albūmus. Esmu tos pietiekami ilgi klausījies, lai man būtu izveidojies emocionālais viedoklis par šiem albūmiem.

Pasaule ir pilna ar grupām, mūziķiem, dziesmu autoriem. Daudzas no šīm grupām vienkārši grib izsisties un nopelnīt daudz naudas ar labu (dažreiz arī - ar savādāku) spēlēšanu. Dažas savukārt tiecas pēc mākslinieciskās un kompozicionārās pilnības, atslīpējot savu uzstāšanos vai ierakstu prasmi līdz ļoti augstai kvalitātei. Taču tomēr lielākā daļa rokgrupu eksistē, lai nestu kādu vēsti pasaulei - lai tas būtu savi skarbie dvēseles pārdzīvojumi, izjūtas, kuras nefiksējas vārdos, vai arī prieka pilna svilpošana par dzīvi.
Manic Street Preachers manā skatījumā apvieno prasmīgu mākslinieku - Džeimsa Deina Bradfeilda (James Dean Bradfield) melodijas un ģitārspēles meistarību, kā arī izteiksmīgo vokālu, Nikija Vaira (Nicky Wire) skarbi emocionālo dzejisko pasaules izpratni, Šīna Mūra (Sean Moore) pārliecinošo bungu spēli un nu jau ilgu laiku pazudušā un par mirušu uzskatītā Ričija Džeimsa Edvardsa (Richey James Edwards) poltiski sociālo kritiku - spējas un sakausē to apbrīnojāmi viengabalainā bronzā, kas ir daudzkārt vērtīgāks par kāda cita zeltu. Var neieredzēt Manikus, var neizprast viņus līdz galam - bet noliegt to, ka šie velsieši ir viena no šī laika labākajām un pieminētākajām reģiona, kā arī Lielbritānijas grupām (A Design For Life ir dzirdējuši ikviens, ja pat nenojauš, par ko šī dziesma īsti ir), nespēj vairs neviens.
Mana pirmā recenzija šajā sērijā ir par manu mīļāko "maniķu" albūmu "Everything Must Go". Tas ir skaņā visnoturīgākais, emocionālākais un cerīgākais mūziķu albūms, un kaut šobrīd tam jau ir 12 gadi, tas nenoveco. Nenoliedzami, ciešos un emocionāli savstarpēji saistītos mūziķu kolektīvos grupas biedra nāve vienmēr ir bijusi par katalizātoru lūzuma punktam. Bieži pēc šī punkta pārkāpšanas seko grupas izjukšana, taču brīžiem... brīžiem vārdi nostājas īstajā uzsvarā, notis īstajā ritmā, bungas pašas saplūst saskanīgā ritmā ar basa līniju - un viss ir savā īstajā vietā (gluži kā Everyting is in it's right place, aka Radiohead, Kid A). Tāpēc, ka visam ir jādodas uz priekšu, šā vai tā. Neviens no tiem aizgājušajiem negribētu, lai palicēji apstātos.
Ričija mīklainā pazušana ir nenoliedzami deviņdesmito gadu lielākais noslēpums mūzikā. Jā, Ričijam emocionālas problēmas pavadīja lielākoties visu viņa apzinīgo dzīvi (The Holy Bible, viņu iepriekšējais, kontraversionālākais albums ir pilns ar tekstiem par viņa problēmām, veidojot tādu kā pirmsnāves vēstuli), taču pat grupa ilgu laiku neticēja, ka viņa vienkārši nav.
Albums skaņas ziņā "atverās" klausītājam jau ar pirmajiem akordiem un neaizveras līdz pat pēdējiem "No Surface All Feeling" ģitāras kaucieniem; un kaut ievada dziesmai ir neparasti garš un uzreiz varbūt neizprotams nosaukums "Elvis Impersonator: Blackpool Pier", tās skarbā niknumā izteiktie vārdi kā kritika amerikāņu patērētāju dzīves veida nonākšanai mūsu dzimtajā Eiropā un Anglijā "All American trilogy in used up cars and bottled beer/All American trilogy the future's dead, fundamentally" ir ļoti pārliecinoši, lai iesildītu mūs sekojošajai dziesmai, kas, daudzuprāt, ir MSP magnum opus - "A Design For Life". Dziesma, kura visai kļūdaini tiek uzskatīta par tādu kā iedzeršanas dziesmu, kaut tā arī ir vienkāršs sociāls protests par skarbo strādnieku kārtas likteni - "We don't talk about love we only want to get drunk/And we are not allowed to spend/As we are told that this is the end".
Pēc šīs atpazīstamākās dziesmas no šī albūma seko veselu dziesmu-zvaigžņu izlase, kurā ir grūti izcelt kādu, jo tās visas ir lieliskas. "Kevin Carter" ir apbrīnojams panka, rokenrola un džeza apvienojums, kas ar savu vienkāršo tekstu iedvesmo apzināt, kas tad īsti ir Keivins Kārters (sekojiet saitei) un kāpēc Džeims dzied "Klick klick klick klick himself under" ar tādu skarbumu. Tālāk seko viena no divām manām mīļākajām dziesmām diskā - "Enola/Alone" skan ļoti tieši, bez liekiem mājieniem, stāstot par dzīvi pēc Ričija un viņu bijušā menedžera aiziešanas: "But all I want to do is live/No matter how miserable it is...". Dziesma paņem ar savu krūtīs cilājošo izmisumu un reizē optimismu. Tā stāsta par gaismas meklēšanu tad, kad visas gaismas ir sen pagaisušas. Un tad ieskanās atbrīvojošā "Everything Must Go" ar savu it kā tālumā esošo un cerību nesošo skaņu. "And I just hope that you can forgive us/But everything must go".
Albuma pacilajošo noskaņu pārrauj "Small Black Flowers That Grow In The Sky", viena no divām dziesmām ar Ričija vārdiem. Skarbi melna kā pērkonlaika debesis, tā novelk mūs atpakaļ uz zemes. Bieži vien sevi pieķēru dungojam šīs dziesmas lipīgo melodiju, taču tās vārdi man ir neizprotami joprojām. Varbūt tāpēc, ka pārāk biedējoši?
Tālāk sekojošā dziesmu plejāde "Australia", "The Girl Who Wanted To Be God", "Removables", kas katra savā veidā pievieno savu artavu jau tā bagātajai albūma atmosfērai. It īpaši pārsteidz pirmo divu gabalu optimisms un pārliecība, kaut "Australia" runā par Nika vēlmi aizbēgt no preses un cilvēku uzmanības pēc grupas biedra un ļoti tuva drauga pazušanas. Nu jā, Austrālija ir tālākais punkts no Velsas skatoties. "Removables" ir atkal ļoti labs akustroks, kas, tāpat kā "Flowers...", velk ciešas paralēles ar Nirvana, "Nevermind" un Korta Kobeina un Ričija lielo līdzību daudzos līmeņos.
Pēc tam seko, manuprāt, nenovērtētākā MSP dziesma "Interiors (Song For Willem De Kooning)". Nika un arī Ričija tekstos ir sastopami daudzas un dažādas kultūras norādes - uz māksliniekiem, filozofiem, domātājiem, politiķiem. Ne velti MSP katrai dziesmai veltī īsu, to raksturojošu rindiņu - citātu, domu graudu, kas iegūts no grāmatas, literāra avota, utt. (šo praksi grupa izmanto joprojām). Taču ir arī cilvēki, kurus viņi vērtē augstāk par pārējiem. Viena no tādām ir Vilijams De Kūnings, viens no amerikāņu abstraktisma pamatlicējiem. Varbūt Vilijama cīņa ar Alheimera slimību pagājušā gadsimta 80. gados, kuras laikā viņam tika atsavinātas visas viņa gleznas un pārdotas par milzīgām sumām, tajā pašā laikā atstājot viņu bez graša kabatā un rīcībnespējīgu, ir bijis tas kas iedvesmojis MSP uzrakstīt šo ļoti izteiksmīgo dziesmu, kuras soniskās kvalitātes neapšaubāmi ir iedvesmojošā ģitārspēle un skarbais vokāls. Dzirdot katru reizi Džeimsa ģitāras izspēlēto "trepi" piedziedājuma laikā... to ir grūti aprakstīt. Vai tas ir žēlums? Vai niknums? Varbūt skumjš cinisms? "Are we too tired to try and understand/That nothing is nothing on that we depend/Take my hand together and we will cry/It really makes no difference to what you see inside".
Albūmu nobeidz neslikti "Further Away" un "No Surface All Feeling" ar skarbi optimistisku "What's the point in always looking back/When all you see is more and more junk".
Neapšaubāmi viens no labākajiem deviņdesmito gadu roka albūmiem, droši stāvot blakus Nirvana "Nevermind", Radiohead "OK Computer" un The Verve "Urban Hymns". Desmit no desmit stīgām. Elektriskās ģitāras :)

2007. gads

Nu ko, sākam to dzīvot.