Pēcis recenzē: Manic Street Preachers - "Everything Must Go" (1995)

Piezīme: nākošo mēnesi pa vienam nedēļā es recenzēšu nu jau klasisko velsiešu roķeru Manic Street Preachers albūmus. Esmu tos pietiekami ilgi klausījies, lai man būtu izveidojies emocionālais viedoklis par šiem albūmiem.

Pasaule ir pilna ar grupām, mūziķiem, dziesmu autoriem. Daudzas no šīm grupām vienkārši grib izsisties un nopelnīt daudz naudas ar labu (dažreiz arī - ar savādāku) spēlēšanu. Dažas savukārt tiecas pēc mākslinieciskās un kompozicionārās pilnības, atslīpējot savu uzstāšanos vai ierakstu prasmi līdz ļoti augstai kvalitātei. Taču tomēr lielākā daļa rokgrupu eksistē, lai nestu kādu vēsti pasaulei - lai tas būtu savi skarbie dvēseles pārdzīvojumi, izjūtas, kuras nefiksējas vārdos, vai arī prieka pilna svilpošana par dzīvi.
Manic Street Preachers manā skatījumā apvieno prasmīgu mākslinieku - Džeimsa Deina Bradfeilda (James Dean Bradfield) melodijas un ģitārspēles meistarību, kā arī izteiksmīgo vokālu, Nikija Vaira (Nicky Wire) skarbi emocionālo dzejisko pasaules izpratni, Šīna Mūra (Sean Moore) pārliecinošo bungu spēli un nu jau ilgu laiku pazudušā un par mirušu uzskatītā Ričija Džeimsa Edvardsa (Richey James Edwards) poltiski sociālo kritiku - spējas un sakausē to apbrīnojāmi viengabalainā bronzā, kas ir daudzkārt vērtīgāks par kāda cita zeltu. Var neieredzēt Manikus, var neizprast viņus līdz galam - bet noliegt to, ka šie velsieši ir viena no šī laika labākajām un pieminētākajām reģiona, kā arī Lielbritānijas grupām (A Design For Life ir dzirdējuši ikviens, ja pat nenojauš, par ko šī dziesma īsti ir), nespēj vairs neviens.
Mana pirmā recenzija šajā sērijā ir par manu mīļāko "maniķu" albūmu "Everything Must Go". Tas ir skaņā visnoturīgākais, emocionālākais un cerīgākais mūziķu albūms, un kaut šobrīd tam jau ir 12 gadi, tas nenoveco. Nenoliedzami, ciešos un emocionāli savstarpēji saistītos mūziķu kolektīvos grupas biedra nāve vienmēr ir bijusi par katalizātoru lūzuma punktam. Bieži pēc šī punkta pārkāpšanas seko grupas izjukšana, taču brīžiem... brīžiem vārdi nostājas īstajā uzsvarā, notis īstajā ritmā, bungas pašas saplūst saskanīgā ritmā ar basa līniju - un viss ir savā īstajā vietā (gluži kā Everyting is in it's right place, aka Radiohead, Kid A). Tāpēc, ka visam ir jādodas uz priekšu, šā vai tā. Neviens no tiem aizgājušajiem negribētu, lai palicēji apstātos.
Ričija mīklainā pazušana ir nenoliedzami deviņdesmito gadu lielākais noslēpums mūzikā. Jā, Ričijam emocionālas problēmas pavadīja lielākoties visu viņa apzinīgo dzīvi (The Holy Bible, viņu iepriekšējais, kontraversionālākais albums ir pilns ar tekstiem par viņa problēmām, veidojot tādu kā pirmsnāves vēstuli), taču pat grupa ilgu laiku neticēja, ka viņa vienkārši nav.
Albums skaņas ziņā "atverās" klausītājam jau ar pirmajiem akordiem un neaizveras līdz pat pēdējiem "No Surface All Feeling" ģitāras kaucieniem; un kaut ievada dziesmai ir neparasti garš un uzreiz varbūt neizprotams nosaukums "Elvis Impersonator: Blackpool Pier", tās skarbā niknumā izteiktie vārdi kā kritika amerikāņu patērētāju dzīves veida nonākšanai mūsu dzimtajā Eiropā un Anglijā "All American trilogy in used up cars and bottled beer/All American trilogy the future's dead, fundamentally" ir ļoti pārliecinoši, lai iesildītu mūs sekojošajai dziesmai, kas, daudzuprāt, ir MSP magnum opus - "A Design For Life". Dziesma, kura visai kļūdaini tiek uzskatīta par tādu kā iedzeršanas dziesmu, kaut tā arī ir vienkāršs sociāls protests par skarbo strādnieku kārtas likteni - "We don't talk about love we only want to get drunk/And we are not allowed to spend/As we are told that this is the end".
Pēc šīs atpazīstamākās dziesmas no šī albūma seko veselu dziesmu-zvaigžņu izlase, kurā ir grūti izcelt kādu, jo tās visas ir lieliskas. "Kevin Carter" ir apbrīnojams panka, rokenrola un džeza apvienojums, kas ar savu vienkāršo tekstu iedvesmo apzināt, kas tad īsti ir Keivins Kārters (sekojiet saitei) un kāpēc Džeims dzied "Klick klick klick klick himself under" ar tādu skarbumu. Tālāk seko viena no divām manām mīļākajām dziesmām diskā - "Enola/Alone" skan ļoti tieši, bez liekiem mājieniem, stāstot par dzīvi pēc Ričija un viņu bijušā menedžera aiziešanas: "But all I want to do is live/No matter how miserable it is...". Dziesma paņem ar savu krūtīs cilājošo izmisumu un reizē optimismu. Tā stāsta par gaismas meklēšanu tad, kad visas gaismas ir sen pagaisušas. Un tad ieskanās atbrīvojošā "Everything Must Go" ar savu it kā tālumā esošo un cerību nesošo skaņu. "And I just hope that you can forgive us/But everything must go".
Albuma pacilajošo noskaņu pārrauj "Small Black Flowers That Grow In The Sky", viena no divām dziesmām ar Ričija vārdiem. Skarbi melna kā pērkonlaika debesis, tā novelk mūs atpakaļ uz zemes. Bieži vien sevi pieķēru dungojam šīs dziesmas lipīgo melodiju, taču tās vārdi man ir neizprotami joprojām. Varbūt tāpēc, ka pārāk biedējoši?
Tālāk sekojošā dziesmu plejāde "Australia", "The Girl Who Wanted To Be God", "Removables", kas katra savā veidā pievieno savu artavu jau tā bagātajai albūma atmosfērai. It īpaši pārsteidz pirmo divu gabalu optimisms un pārliecība, kaut "Australia" runā par Nika vēlmi aizbēgt no preses un cilvēku uzmanības pēc grupas biedra un ļoti tuva drauga pazušanas. Nu jā, Austrālija ir tālākais punkts no Velsas skatoties. "Removables" ir atkal ļoti labs akustroks, kas, tāpat kā "Flowers...", velk ciešas paralēles ar Nirvana, "Nevermind" un Korta Kobeina un Ričija lielo līdzību daudzos līmeņos.
Pēc tam seko, manuprāt, nenovērtētākā MSP dziesma "Interiors (Song For Willem De Kooning)". Nika un arī Ričija tekstos ir sastopami daudzas un dažādas kultūras norādes - uz māksliniekiem, filozofiem, domātājiem, politiķiem. Ne velti MSP katrai dziesmai veltī īsu, to raksturojošu rindiņu - citātu, domu graudu, kas iegūts no grāmatas, literāra avota, utt. (šo praksi grupa izmanto joprojām). Taču ir arī cilvēki, kurus viņi vērtē augstāk par pārējiem. Viena no tādām ir Vilijams De Kūnings, viens no amerikāņu abstraktisma pamatlicējiem. Varbūt Vilijama cīņa ar Alheimera slimību pagājušā gadsimta 80. gados, kuras laikā viņam tika atsavinātas visas viņa gleznas un pārdotas par milzīgām sumām, tajā pašā laikā atstājot viņu bez graša kabatā un rīcībnespējīgu, ir bijis tas kas iedvesmojis MSP uzrakstīt šo ļoti izteiksmīgo dziesmu, kuras soniskās kvalitātes neapšaubāmi ir iedvesmojošā ģitārspēle un skarbais vokāls. Dzirdot katru reizi Džeimsa ģitāras izspēlēto "trepi" piedziedājuma laikā... to ir grūti aprakstīt. Vai tas ir žēlums? Vai niknums? Varbūt skumjš cinisms? "Are we too tired to try and understand/That nothing is nothing on that we depend/Take my hand together and we will cry/It really makes no difference to what you see inside".
Albūmu nobeidz neslikti "Further Away" un "No Surface All Feeling" ar skarbi optimistisku "What's the point in always looking back/When all you see is more and more junk".
Neapšaubāmi viens no labākajiem deviņdesmito gadu roka albūmiem, droši stāvot blakus Nirvana "Nevermind", Radiohead "OK Computer" un The Verve "Urban Hymns". Desmit no desmit stīgām. Elektriskās ģitāras :)