Atvērtā ielu "bakstīšana" un kino

Vakardien labi nodragājām ar Viesturu, iezīmējot šaipus Ogres galvenos triecienvirzienus sesdienas pasākumam, pie reizes bagātīgi papildinot ar informāciju OSM. Kolektīva kartēšana ir jautra un arī diezgan precīza. Jo katrs cilvēks ievēro dažādas detaļas un tad jau atliek apvienojot kopā dabūt rezultātu tuvu, tā sacīt, "dabai".

Vēl arī pēdējās dienās noskatīts daudz kino gabalu. Vakardien bija kārta "The Duchess" - 2008. gada kostīmdrāmai par Devoršīras grāfieni Džordžanu Kavendišu. Perfekts Ralfs Fains, ļoti laba Keira Knaitlija, smalki niansēta filma ar trauslu balansu starp ārišķīgo (tērpi, mūzika, politiski karstais klimats pasaulē 18. gadsimta beigās) un iekšējo (bezmīlestības laulība, kurā sieviete tiek turēta kā cietumā, bez iespējas no tā izlausties, nodevība no draugiem kā ikdienas maltīte). Filma neieslīgst absolūtismos, bet gan parāda drausmīgo "lietišķo emociju" paradoksu, kas kā vīruss iznīcina ne tikai emociju mērķi, bet arī pašu šo emociju nēsātāju. It īpaši efektīvs ir Ralfs, kura spēlētais Devonšīras grāfs ir bezemocionāls, auksts kā zivs, taču ... lai arī ļauns savā rīcībā, bet drīzāk tāds pats cietumnieks ar cilvēka dvēseli, tikai daudz lielākā - sociālo kārtu un šķiru, pretīgi lišķīgo, divsejaino paradumu - spēlē. Abiem viņiem filmas laikā tiek dota vairākkārtēja iespēja no tā visa aiziet, izstāties... taču viņi nespēj. Lepnums? Bailes no iznīcības? Laikam jau no tā, ka tā laika (bet vai tikai?) sabiedrība spēja iznīcināt jebkuru, kurš centās izlausties brīvībā un nebija pietiekami stiprs, lai to izturētu.

Vēl patīkami manas cerības attaisnoja Elles puikas otrā daļa "Zelta armija". Del Toro, Universe riskētāju atbalstīts, ļāva savai fantāzijai vaļu un radās kolosāls komiksa, fantāzijas un reālās dzīves mikslis. Arī šajā filmā ļauno īsti nav - ir elfu princis, kas grib iznīcināt cilvēkus tikai tāpēc, ka tie iznīcina visu pārējo. Un šajā ziņā ne Elles puikam, ne arī skatītājam īsti pretargumentu nav, kā vien cerība, ka varbūt tomēr... mēs spējam labāk. Filma ar ļoti labu laika izjūtu lēkā no nenopietnā uz dramatisko un atpakaļ. Pāreja no "sarkanā" un "zilā" mīlas dziesmas dueta normālā reibumā uz elfa prinča nāvīgo dūrienu elles puikam ir ne vien perfekta, bet raksturo trauslo ikdienu, kurā dzīvojam. Vēl perfekts bij Johans Krauss - entoplazmatiska būtne, kurai tiek piedēvēta sausiņa īpašības, taču tieši viņš rada vislielāko jautrību piekaujot sarkano astaini, atdauzot to ar drēbju plauktiņu durvīm...

Ar Balvu ķiršiem uz pleca

Lai kā arī cik veiksmīga vai neveiksmīga, sesija ir aizvadīta, un varam nedaudz uzelpot un paskatīties kas notiek apkārt. Piektdien uzreiz pēc pēdējiem rakstu darbiem startēju uz Latgales dziļumiem - Balviem (arī Wikipedia angļu mēlē) - kur šogad jau otro reizi notika starptautiskais klasiskās dramaturģijas teātra festivāls "Ķiršu dārzs". Jāatzīst, bet Latgalē tā pa nopietnam biju pirmo reizi, un Balvos arī. Un iespaids ir palicis labs.
Par pašu pilsētu - tās apbūve ir lielākoties saglabājusies no padomju laika, jo pirmās republikas perioda mājas tika iznīcinātas 1944. gadā, atkāpjoties Hitleriskās Vācijas karaspēkam. Par šiem neatkarības gadiem pilsēta ir meklējusi savu rokrakstu un šķiet ir sākusi to atrast. Daudzas galvenās ielas un ēkas ir izremontētas, pilsētā ir aktīva ekonomiskā dzīve un saites ar kaimiņu novadu centriem - Alūksni, Gulbeni, Smilteni un Rēzekni. Par pilsētas neformālu centru ir kļuvis Kultūras un izklaides centrs, kurā tad arī notika lielākā daļa festivāla izrāžu. Izrādes notika arī estrādē, kas izvietota blakus Balvu muižas kompleksa ēkām (kas vēl saglabājušās). pilsēta ieskauj divus ezerus, kas savienojumā ar nelielu tērcīti sauktu par Bolupi veido jauku dabas atmosfēru pilsētas centrā.
Kopumā patīkami pārsteidza festivāla līmenis. Savas interpretācijas zināmiem un ne tik zināmiem darbiem piedāvāja gan pašmāju, gan viesu amatierteātri. Viesu sniegums šajā reizē bija sevišķi augstā līmenī. Ļoti patika Gubahas pilsētas (Krievija, Permas apgabals) jauniešu teātra studijas priekšā stādītais. Vispirms jau mazajā zālē iespiestā (13 vietas pēc plāna, saspiedās kādi 50 cilvēki) "Ave Marija Ivanovna", kurā jaunieši uz minālas scenogrāfijas fona izspēlēja mīlas trīstūri uz Krievijas/Padomju Savienības notiekošā 30. gados fona. Kā arī interesantas likās sajūsmas pilnās atsauksmes par viņu otro izrādi bērniem - "Skaitu līdz pieci", kurā piemēram kurmītis esot bijis attēlots ar mazo lāpstiņu un celtniecības ķiveri galvā.
Otra izrāde, kas priecēja aci un sirdi, bija Igaunijas krievu amatierteātra uzvestā īru luga "Klibais no Inišmānas". Laba līmeņa scenogrāfija (tērpi, skatuves iekārtojums pa pirmo), kustības, valoda, humors. Lai arī lugai ir daudz neraksturīgu pagriezienu un pāris šoka elementu, tā ir savā ziņā vecmodīga labā nozīmē, jo ļauj saskatīt aiz sevis kādu autora un lugas uzvedēju nodomātu vēsti skatītājam. Šajā gadījumā tas ir stāsts par to, ka arī dzīves tumšajos kaktos var atrast saules starus mētājamies un ka vajag ņemt to, ko liktenis dod. Un pieņemt to, ka liktenis kuru katru brīdi arī var atņemt.
Vēl tika redzēta nevienmērīgā, taču stilīgā Popova "Valstība", mūsu pašmāju "Tīnes grēki" (nedaudz jau patika, tikai dīvaini likās, ka aktieri dzied uz vismaz 20 - 30 gadus vecās oriģinālfonogrammas), kā arī nedaudz no Čehova "Ķiršu dārza" Rīgas vecpilsētas teātra variantā. Pēdējā nedaudz iemidzināja - kaut par iemeslu bija vairāk mazais miega stundu daudzums nekā aktieru neritmiskā rosīšanās uz skatuves, tāpēc kopējo viedokli par izrādi diemžēl neguvu. Neredzēju mājinieku izrādes (esot bijušas labas), kā arī diemžēl savas augstskolas teātri ar "Jūlijas jaunkundzi". Sanāca arī palaist garām Lī režisētās izrādes, kas abas notika piekdienā pirms mūsu atbraukšanas. bija iecerēts, ka gaismošu "Antagoni", taču sesijai tomēr biju spiests dot priekšroku.
Lai arī gulējām nedaudz noplukušās kopmītnēs ar neregulāru silto ūdeni, festivāla atmosfēra un tā piedāvātā kultūras bagāža, kā arī kaut necilais, tomēr skaistais Balvu centrs atsvēra jebkādas neērtības, kas radās ceļojuma laikā.
Nākošais "Ķiršu dārzs" gaidāms 2011. gadā.