Ar Balvu ķiršiem uz pleca

Lai kā arī cik veiksmīga vai neveiksmīga, sesija ir aizvadīta, un varam nedaudz uzelpot un paskatīties kas notiek apkārt. Piektdien uzreiz pēc pēdējiem rakstu darbiem startēju uz Latgales dziļumiem - Balviem (arī Wikipedia angļu mēlē) - kur šogad jau otro reizi notika starptautiskais klasiskās dramaturģijas teātra festivāls "Ķiršu dārzs". Jāatzīst, bet Latgalē tā pa nopietnam biju pirmo reizi, un Balvos arī. Un iespaids ir palicis labs.
Par pašu pilsētu - tās apbūve ir lielākoties saglabājusies no padomju laika, jo pirmās republikas perioda mājas tika iznīcinātas 1944. gadā, atkāpjoties Hitleriskās Vācijas karaspēkam. Par šiem neatkarības gadiem pilsēta ir meklējusi savu rokrakstu un šķiet ir sākusi to atrast. Daudzas galvenās ielas un ēkas ir izremontētas, pilsētā ir aktīva ekonomiskā dzīve un saites ar kaimiņu novadu centriem - Alūksni, Gulbeni, Smilteni un Rēzekni. Par pilsētas neformālu centru ir kļuvis Kultūras un izklaides centrs, kurā tad arī notika lielākā daļa festivāla izrāžu. Izrādes notika arī estrādē, kas izvietota blakus Balvu muižas kompleksa ēkām (kas vēl saglabājušās). pilsēta ieskauj divus ezerus, kas savienojumā ar nelielu tērcīti sauktu par Bolupi veido jauku dabas atmosfēru pilsētas centrā.
Kopumā patīkami pārsteidza festivāla līmenis. Savas interpretācijas zināmiem un ne tik zināmiem darbiem piedāvāja gan pašmāju, gan viesu amatierteātri. Viesu sniegums šajā reizē bija sevišķi augstā līmenī. Ļoti patika Gubahas pilsētas (Krievija, Permas apgabals) jauniešu teātra studijas priekšā stādītais. Vispirms jau mazajā zālē iespiestā (13 vietas pēc plāna, saspiedās kādi 50 cilvēki) "Ave Marija Ivanovna", kurā jaunieši uz minālas scenogrāfijas fona izspēlēja mīlas trīstūri uz Krievijas/Padomju Savienības notiekošā 30. gados fona. Kā arī interesantas likās sajūsmas pilnās atsauksmes par viņu otro izrādi bērniem - "Skaitu līdz pieci", kurā piemēram kurmītis esot bijis attēlots ar mazo lāpstiņu un celtniecības ķiveri galvā.
Otra izrāde, kas priecēja aci un sirdi, bija Igaunijas krievu amatierteātra uzvestā īru luga "Klibais no Inišmānas". Laba līmeņa scenogrāfija (tērpi, skatuves iekārtojums pa pirmo), kustības, valoda, humors. Lai arī lugai ir daudz neraksturīgu pagriezienu un pāris šoka elementu, tā ir savā ziņā vecmodīga labā nozīmē, jo ļauj saskatīt aiz sevis kādu autora un lugas uzvedēju nodomātu vēsti skatītājam. Šajā gadījumā tas ir stāsts par to, ka arī dzīves tumšajos kaktos var atrast saules starus mētājamies un ka vajag ņemt to, ko liktenis dod. Un pieņemt to, ka liktenis kuru katru brīdi arī var atņemt.
Vēl tika redzēta nevienmērīgā, taču stilīgā Popova "Valstība", mūsu pašmāju "Tīnes grēki" (nedaudz jau patika, tikai dīvaini likās, ka aktieri dzied uz vismaz 20 - 30 gadus vecās oriģinālfonogrammas), kā arī nedaudz no Čehova "Ķiršu dārza" Rīgas vecpilsētas teātra variantā. Pēdējā nedaudz iemidzināja - kaut par iemeslu bija vairāk mazais miega stundu daudzums nekā aktieru neritmiskā rosīšanās uz skatuves, tāpēc kopējo viedokli par izrādi diemžēl neguvu. Neredzēju mājinieku izrādes (esot bijušas labas), kā arī diemžēl savas augstskolas teātri ar "Jūlijas jaunkundzi". Sanāca arī palaist garām Lī režisētās izrādes, kas abas notika piekdienā pirms mūsu atbraukšanas. bija iecerēts, ka gaismošu "Antagoni", taču sesijai tomēr biju spiests dot priekšroku.
Lai arī gulējām nedaudz noplukušās kopmītnēs ar neregulāru silto ūdeni, festivāla atmosfēra un tā piedāvātā kultūras bagāža, kā arī kaut necilais, tomēr skaistais Balvu centrs atsvēra jebkādas neērtības, kas radās ceļojuma laikā.
Nākošais "Ķiršu dārzs" gaidāms 2011. gadā.