Atvērtā ielu "bakstīšana" un kino

Vakardien labi nodragājām ar Viesturu, iezīmējot šaipus Ogres galvenos triecienvirzienus sesdienas pasākumam, pie reizes bagātīgi papildinot ar informāciju OSM. Kolektīva kartēšana ir jautra un arī diezgan precīza. Jo katrs cilvēks ievēro dažādas detaļas un tad jau atliek apvienojot kopā dabūt rezultātu tuvu, tā sacīt, "dabai".

Vēl arī pēdējās dienās noskatīts daudz kino gabalu. Vakardien bija kārta "The Duchess" - 2008. gada kostīmdrāmai par Devoršīras grāfieni Džordžanu Kavendišu. Perfekts Ralfs Fains, ļoti laba Keira Knaitlija, smalki niansēta filma ar trauslu balansu starp ārišķīgo (tērpi, mūzika, politiski karstais klimats pasaulē 18. gadsimta beigās) un iekšējo (bezmīlestības laulība, kurā sieviete tiek turēta kā cietumā, bez iespējas no tā izlausties, nodevība no draugiem kā ikdienas maltīte). Filma neieslīgst absolūtismos, bet gan parāda drausmīgo "lietišķo emociju" paradoksu, kas kā vīruss iznīcina ne tikai emociju mērķi, bet arī pašu šo emociju nēsātāju. It īpaši efektīvs ir Ralfs, kura spēlētais Devonšīras grāfs ir bezemocionāls, auksts kā zivs, taču ... lai arī ļauns savā rīcībā, bet drīzāk tāds pats cietumnieks ar cilvēka dvēseli, tikai daudz lielākā - sociālo kārtu un šķiru, pretīgi lišķīgo, divsejaino paradumu - spēlē. Abiem viņiem filmas laikā tiek dota vairākkārtēja iespēja no tā visa aiziet, izstāties... taču viņi nespēj. Lepnums? Bailes no iznīcības? Laikam jau no tā, ka tā laika (bet vai tikai?) sabiedrība spēja iznīcināt jebkuru, kurš centās izlausties brīvībā un nebija pietiekami stiprs, lai to izturētu.

Vēl patīkami manas cerības attaisnoja Elles puikas otrā daļa "Zelta armija". Del Toro, Universe riskētāju atbalstīts, ļāva savai fantāzijai vaļu un radās kolosāls komiksa, fantāzijas un reālās dzīves mikslis. Arī šajā filmā ļauno īsti nav - ir elfu princis, kas grib iznīcināt cilvēkus tikai tāpēc, ka tie iznīcina visu pārējo. Un šajā ziņā ne Elles puikam, ne arī skatītājam īsti pretargumentu nav, kā vien cerība, ka varbūt tomēr... mēs spējam labāk. Filma ar ļoti labu laika izjūtu lēkā no nenopietnā uz dramatisko un atpakaļ. Pāreja no "sarkanā" un "zilā" mīlas dziesmas dueta normālā reibumā uz elfa prinča nāvīgo dūrienu elles puikam ir ne vien perfekta, bet raksturo trauslo ikdienu, kurā dzīvojam. Vēl perfekts bij Johans Krauss - entoplazmatiska būtne, kurai tiek piedēvēta sausiņa īpašības, taču tieši viņš rada vislielāko jautrību piekaujot sarkano astaini, atdauzot to ar drēbju plauktiņu durvīm...