Bleķis #1

Ar šo ierakstu aizsāku sēriju 'Bleķis', kurā izteikšu īsu viedokli par lietām, kurām es nevaru piekrist.

Pēc veiksmīgas galvas pārkarsēšanas Rīgas saulē sēžu vēsā istabā un baudu TV3 ziņas. Tās ar skumju ironiju paziņoja, ka inflācija ir pieveikusi Kalvīti un par 'paiku' rudenī maksāsim daudz vairāk (aizdomas jau bija, bet ne oficiāli 'konfirmētas'). Maizei - 50%, pienam - 30%, bet gaļai esot pat jautājumzīme (laikam baidās teikt). Un tad sižetā kadrā ielien piena pārstrādātāju asociācijas PR meitene un skaisti, atvainojiet, 'nodirš': "nu jūs zināt, tās cenas mēs gribam kā Eiropā, ja nebūtu cēliens, un tā, tad jau neceltos. Bet redziet vainīga Eiropa. Pasaule. Tikai ne mēs. Un jā, mēs gribam dzīvot vēl labāk (Andris teica ka vajagot saraut, grib trešo Ferarī un vēl māju Spānijā)". Es speciāli kariķēju stilu un tekstu, jo savādāk to ir grūti attēlot, KĀ tas tika pateikts. Katrā ziņā tā dāma sev ielika ļoti lielu kloķi nākotnei, jo tā labas attiecības ar sabiedrību neveido. Labi arī zinot, no kurienes šai asociācijai kājas aug (khemm, khemm...Andri, wher bist du?), man izbrīnu tas neizsauc. Nepatīkamu un neizprotamu sajūtu gan.

Ar to gribēju pasvītrot, ka cilvēki var pieciest cenu celšanos, bet ne tādu, kaut arī slēptu, ņirgāšanos.